Kā saglabāt vēstures liecības (5)

1. Kā saglabāt vēstures liecības?

Olga Kromāne

2. 1.Kāpēc jāizzina pagātne un jāsaglabā vēstures liecības?

• Cilvēks ir vēsturiska būtne – viņam svarīgi zināt, no kurienes viņš nāk – kas
ir vecāki, vecvecāki – zināt ģimenes vēsturi, zināt savas tautas un valsts
vēsturi.
• Piederības sajūta ir ļoti svarīga:
• tā sniedz drošību;
• tā ļauj saprast, ka mēs katrs esam atbildīgi par to, kādi esam visi kopā;
• tā ļauj saprast, kādai jābūt mūsu attieksmei pret citiem cilvēkiem, pret zemi, valsti,
kurā dzīvojam, pret pasauli kopumā.
• Mūsu zeme un pasaule ir mūsu mājas.

3.

• Latvijas vēstures mācīšanās ļaus uzzināt, kā dzīvoja cilvēki senatnē, kā
veidojās latviešu tauta, kā izveidota Latvijas valsts, uzzināsi par
cilvēkiem, kuriem bijusi īpaša nozīme vēsturē.
• Vēstures izzināšana ļaus labāk saprast notikumus pagātnē un
mūsdienās – tie ir saistīti.

4.

Vēstures zināšanas palīdzēs labāk saprast mūsdienu kultūras pasauli, - grāmatu,
kino, teātra, datorspēļu, dažādu pasākumu tēlus un notikumus, jo bieži vien tie
"nāk" no vēstures.
• Izzinot vēsturi, iespējams iegūt jaunas un ļoti noderīgas prasmes:
• lasīt dažādu laikmetu tekstus, saprast un salīdzināt tos, arī – tos kritiski izvērtēt;
• pētīt dažādu laikmetu attēlus, priekšmetus un spriest, ko tie vēsta par konkrēto laiku;
• saprast, kāpēc kaut kas ir noticis – saprast notikuma cēloņus un saprast sekas – kāda bijusi
notikuma ietekme;
• izdarīt secinājumus un patstāvīgi nonākt pie atbildēm uz vēstures jautājumiem;
• saprast, apgūt un lietot jaunus jēdzienus;
• pētīt un salīdzināt dažādus pagātnes posmus – kā dzīvojuši cilvēki dažādos laikmetos.

5. 2. Kas un kā pēta vēsturi?

2. Kas un kā pēta vēsturi?
• Arheoloģiskais piemineklis ir vēsturiskas nozīmes objekts, ko pēta ar
arheoloģijas metodēm. Arheoloģiskie pieminekļi ir apmetnes,
pilskalni, viduslaiku mūra pilis, senās pilsētas, senkapi (kapulauki),
kulta vietas, klāstu mītnes, seni ceļi un ostas, zemes vaļņi un grāvji,
depozīti, akmeņi ar iecirstām zīmēm u.c. objekti, kuri jāpētī
arheoloģiskos izrakumos.

6.

Senatnē cilvēkiem kapā dotas līdzi bagātīgas kapu piedevas – ieroči, trauki,
rotaslietas, kuras dod priekšstatu par cilvēku dzīvi senatnē.
• Arheologi pēta senatnes atstāto
mantojumu, atsedzot zemes virsējo slāni
(kultūrslāni), zem kura iezīmējas tumši
laukumi – senās mītņu un pavardu vietas,
apbedījumi un kulta vietas.
• Arheoloģiskie pieminekļi balstās uz
materiāliem vēstures pieminekļiem –
priekšmeti, apdzīvotas vietas, apbedījuma
vietas, depozīti, kuģi (vecāki par 50 gadiem),
kravas, ražotnes, kauju vietas, ceļu, kanālu
vietas – atrodas uz zemes, zemē, ūdenī un
citur.

7. Dzīvesvietas

• Apmetnes, ciemi, senpilsētas, apmetnes pie pilskalniem, nenocietinātās
apmetnes (nenocietinātās dažkārt dēvē par atklāta tipa apmetnēm), pilskalni
un pilis, ezerpilis un mūra pilis. Šiem pieminekļiem raksturīgā iezīme ir
kultūras jeb mītņu slānis, parasti dzīvesvietas, kuras izveidotas ūdens tuvumā,
lielu kalnu un stāvu klinšu virsotnēs ar vienu piekļuvi

8. Dzīvesvietas

• Sārnates apmetne ir viena no vislabāk
izpētītajām ķemmes-bedrīšu keramikas
kultūras apmetnēm Latvijā, kas dod
priekšstatu par cilvēku dzīves apstākļiem
vidējā neolīta periodā (3400. – 2300. g.
p.m.ē.) un par tā laika vides apstākļiem –
klimatu, ainavām, augu un dzīvnieku pasauli.
Pateicoties purvainajai augsnei, aizvēsturisko
mītņu paliekas labi saglabājušās, jo tieši šādos
apstākļos koksne un no tās veidotie
priekšmeti dabiski iekonservējušies.

9. Dzīvesvietas

• Arheologa Jāņa Apala vadībā Āraišu
ezerpils ir daļēji rekonstruēta un ir
viens no populārākajiem arheoloģiskā
tūrisma objektiem Latvijā. 1983. gadā
tika izveidots Āraišu arheoloģiskais
parks, kurā ietilpst Āraišu pilsdrupas,
kā arī akmens un bronzas laikmeta
mājokļu rekonstrukcijas Meitu
salā. Latvijas Arheologu biedrība
Āraišu ezerpili izvēlējās par 2020. gada
arheoloģijas pieminekli.

10. Pilskalni

• No 5. līdz 8. gs. apdzīvotība pierādīta 30 pilskalnos, 10 no tām ir ezerpilis. Piļu
celšanai visbiežāk izvēlējās ar divām gravām norobežotas augstienes stūri (Tērvetes
un Lokstenes pilskalni), kalnu grēdas (Ķentes pilskalns) vai atsevišķi stāvošus kalnus
(Dignāja). Izmantoja arī 1. g.t. p.m.ē. nocietinātās apmetnes vai 1. – 4. gs. pilskalnus
– slēptuves (Asote). Pilskalnus izbūvēja lauksaimnieciski izdevīgās vietās vai to
tuvumā. Nocietinājumiem bieži izvēlējās stratēģiski izdevīgas vietas pie upēm, braslu
tuvumā. Vājākas 5. – 8. gs. apdzīvotas pēdas atklātas vēl Lielvārdes Dievukalnā,
Kokneses Mūkukalnā, Altenē, Aizkraukles Lejasziedos, Sēlpilī, Raunas Tanīskalnā,
Cesvainē, Naujenē, Madalānu pilskalnā, Gutiņos, Kausa plskalnā. Maz zināmi šā
laika perioda slāņi Kurzemes pilskalnos. Tādi konstatēti Talsos, Grobiņā, Vārtajā.
No Zemgales – Kamārdē, Mežotnē un Dobelē.

11. Pilskalni

• Narvas kultūra bija jaunākā akmens laikmeta
sākuma (agrīnā neolīta) kultūra (4. – 3. gadu
tūkstotis. p.m.ē.) Latvijā, Igaunijā, Lietuvas
ziemeļos, Baltkrievijas ziemeļos un Krievijas
ziemeļrietumu apgabalos, kas attīstījās no mezolīta
laikā radušās Kundas kultūras. Domājams, ka
Narvas kultūra ir pārejas forma no Baltijas
pirmiedzīvotāju mezolīta kultūras uz ķemmesbedrīšu keramikas kultūru, kurai vēlajā neolītā
piejaucās arī auklas keramikas kultūras elementi.
Narvas kultūrai pieskaita Osas apmetnes un
Zvidzes apmetnes agrā neolīta iedzīvotājus
Latvijas teritorijā.

12. Nenocietinātas atklāta tipa apmetnes

• Nenocietināta tipa apmetnes Latvijas
teritorijā ir izplatītas jau no akmens
laikmeta un pakāpeniski pārveidojušās par
ciemiem. Tajās netiek konstatēta mākslīgi
veidota nocietinājumu sistēma, lai gan
pārsvarā dzīves vietai izraudzījās grūtu
pieejamas vietas ūdens tuvumā – pussalas
un morēnu paugurus.
• Auklas keramikas kultūra jeb laivas cirvju
kultūra bija 3. gadu tūkstotī p.m.ē. Latvijas
teritorijā dominējusī jaunā akmens
laikmeta (neolīta) iedzīvotāju kultūra.