Sengrieķu mitoloģija. Priekšmets 4.3

1. 4.3. Sengrieķu mitoloģija

I. Mitoloģijas nozīmība
II. Pirmsolimpiskā perioda dievības
Haoss
Gaja
Urāns
Krons un Reja
Titāni
Erots
III. Mītiskās būtnes
Tīfons
Ciklopi
Medūzas
Kentauri
Harpijas
Erīnijas
IV. Olimpa dievi
Zevs
Hēra
Poseidons
Aīds
Atēna
Dionīss
Apollons
Afrodīte
Artemīda
Arejs
Hermejs
Hēfests
V. Mīti kā mūsdienu frazeoloģismu avots
Sizifa darbs
Tantala mokas
Ariadnes pavediens
Prokrusta gulta
Ahileja papēdis
Trojas zirgs

2. Mitoloģijas nozīmība

Senie mīti savas nozīmības ziņā ir nepārvērtējama grieķu kultūras
bagātība. Tie devuši ierosmes mākslas tēmu traktējumam ne tikai antīkajiem
māksliniekiem, dzejniekiem un dramaturgiem. Sava laika aktualitātēm tajos raduši
pamatojumu vai visi Eiropas radošie dižgari. Īpaši spilgti šī tendence iezīmējās,
sākoties renesanses laikmetam, un tā turpinās vēl šodien. Gandrīz neiespējami
apgūt Eiropas tautu kultūras mantojumu, nepārvaldot sengrieķu mītu pasauli. Tajā
atrodami aizmetņi visām tām problēmām, kuras mēs šodien dēvējam par
vispārcilvēciskām.

3. Eiropas nolaupīšana

Kas būtu jāzina, lai šīs reprodukcijas
sāktu runāt par laiku, kurā tapušas?
Grieķu mītu skat. komentāros!
Grieķu vāzes zīmējums
ap 490.g. p.m.ē.
Rembrants . 17.gs.
Romas laika mozaīka
Ticians. 16.gs. Renesanse
F. Bušē. 18.gs. sākums
Serovs. 20.gs. sākums

4. Kādas emocijas Tevī raisa šie 20.-21.gs. mijā radītie darbi ar tādu pat nosaukumu “Eiropas nolaupīšana”?

5. Aija Zariņa Eiropas nolaupīšana (80-tie gadi)

Zeva un Eiropas attiecības iekļauj sevī
bagātu spektru – iekāri un kārdināšanu, varu
un pakļaušanos, varmāku un upuri, viltību
un uzticēšanos, seksu, maigumu,
vardarbību… Šīs tieksmes var pastāvēt tikai
līdzās, simbiozē.

6. Mīti, to saikne ar dieviem

Mītu izpēte liecina, ka tie evolucionējuši reizē ar sabiedriskās apziņas attīstību,
tādēļ tajos varam atrast dažāda vecuma slāņus. Sasniedzot augstu kultūras attīstības pakāpi,
grieķi mītus sāka uztvert kā mākslinieciskas alegorijas, kurām nebūt nav obligāti jātic.
Mīts skaidro īstenību, vēršoties pie pagātnes, pie aizlaikiem, kad pasaule vēl tikai
radās, kad no haosa veidojās kārtība, organizētība, stabilitāte, precīzāk - mājvieta cilvēkam.
Pirmsolimpiskā perioda mīti
Olimpiskā perioda mīti
Mītu sākotnei zinātnieki
devuši apzīmējumu ,,htoniskais
periods” (chton -- zeme). Šā perioda
mīti atspoguļo matriarhāta laiku. To
dažkārt dēvē arī par pirmsolimpisko
periodu.
Agrīnā perioda iezīmes
visspilgtāk saskatāmas pasaules
radīšanas mītos. No Haosa, kurā
slēpjas radošā iespējamība, vispirms
izdalās Gaja - zeme, tad dzimst Tartars
- kosmosa dziļumi, bezdibenis, visa
sākums un gals, un Eross - kosmisks
auglības spēks.
Otrā - olimpiskā perioda mīti
atspoguļo pāreju no matriarhāta uz
patriarhātu, kā arī stihisko, instinktīvo
spēku pakļaušanu prāta sfērai un vīrieša
spēka diktātam.
Debesīs jeb Olimpā (kalns
Grieķijā, kuru uztvēra kā dievu mītni)
veidojas patriarhāla kopiena.
Mītos faktiski var izlasīt, kā
cilvēks pakāpeniski sāk apgūt dabu
(Hērakla varoņdarbi), organizēt
sabiedrības dzīvi augstākā civilizācijas
pakāpē (Olimpa dievu starpā sadalītās
pārvaldes sfēras, funkcijas).

7.

II.Pirmsolimpiskā perioda dievības
Haoss
Gaja
Urāns
Krons un Reja
Titāni
Erots

8. Haoss

Senie grieķi
iztēlojās Haosu kā lielu muti.
Pēc grieķu dievu ģenealoģijas
no Haosa dzīlēm radusies
Zeme (Gaja), Tartars
(neizmērojamās un
nesasniedzamās pazemes
dzīles ,pazemes cietums),
Eross un nakts.
Pasaules dzimšana no Haosa. (A. Fantalov,
1993).

9. Gaja

Kā, tavuprāt,
Zeme tiek uztverta
mūsdienās?
Gaja tiek uztverta kā stihiski radoša būtne, auglības simbols, tā ir māte
visam dzīvajam - pasaulei, dieviem, dēmoniem, cilvēkiem. Varenā, auglīgā GejaZeme radīja dēlu Urānu – zilās bezgalīgās debesis. Tad viņa pārī ar Urānu radīja
divpadsmit Titānus – pirmatnējos dabas spēkus. Pēc Hesioda titāni bija Olimpa
dievu priekšteči. Gajas nesavaldītos dabas spēkus simbolizē viņas radītie
briesmoņi (giganti, Tīfons, simtroči u. c.). Šī dieviete ir mātes klēpis, kurā sākas
dzīvība, bet viņa ir arī kaps, kurā tā pati dzīvība atgriežas.

10. Vai Zeme patiešām ir dzīva būtne?

Mūsdienās bioloģijā īpaši populāra ir
t.s. Gajas hipotēze. Saskaņā ar šo teoriju visa
mūsu planēta Zeme – tās biosfēra, ūdeņi un
atmosfēra – ir vienota dzīva pašorganizējoša
sistēma.
Gajas hipotēzi 1965.gadā pirmais izvirzīja
pazīstamais amerikāņu atmosfēras ķīmiķis Džeims
Lavloks un nosauca to par godu grieķu Zemes
dievietei Gajai.

11. Urāns

Pievērs uzmanību tam, ka no
laika gala arī sengrieķu mitoloģijā
norisinājusies cīņa starp veco un
jauno, cīņa par varu.
Cik aktuāli tas ir mūsdienās?
Fragments no renesansess laika itāļu
mākslinieka G. Vazari freskas “Krons
kastrē Urānu” (1511-1574).
Gaja un Urāns ir pirmais valdošo dievu pāris, bet lielāks spēks piemīt Gajai.
Starp dievu radītajiem bērniem ir arī briesmoņi, tādēļ viņš neļauj tiem nākt pasaulē
no mātes zemes miesām. Gaja, ciešot no šo radījumu smaguma, nolemj darīt galu
Urāna auglībai. Krons, abu dēls, pēc mātes pamudinājuma izkastrē tēvu. No Urāna
asinīm rodas dažādi briesmoņi, to vidū atriebes dievietes erīnijas un vēlākajā
mitoloģijā tik apgarotā Afrodīte, kas vistālākajā senatnē simbolizēja pirmatnēju,
visaptverošu auglības spēku . Kopš šī brīža Krons kļuva par augstāko dievu un kopā
ar Titāniem pārvaldīja Visumu.

12. Krons un Reja

Goija. Saturns aprij
savus bērnus
(grieķiem Krons –
romiešiem Saturns)
Ja Krons simbolizē
laiku, vai vari šai
mītā saskatīt kādu
patiesības graudu?
Metropolitan Museum,
475 - 425 BC
Krons kļuva par savas māsas Rejas vīru un no viņu savienības piedzima
pirmā Olimpa dievu paaudze: Hestija, Demetra, Hēra, Hadess, Poseidons un Zevs.
Un atkal pirmtēvs – šoreiz jau Krons – centās iznīcināt savus bērnus. Geja pareģoja,
ka viņu uzvarēs paša dēls. Viņš nevēlējās to pieļaut un norija visus savus bērnus jau
uzreiz pēc viņu piedzimšanas.
Kļuvusi grūta, Reja izdomāja, kā nosargāt gaidāmo bērnu (Zevu). Viņa
apmānīja Kronu un iedot viņam autiņos ietītu akmeni. Steigā Krons norija akmeni,
domādams, ka tas ir zīdainis.

13. Titāni

Gaja un Urāns radīja divpadsmit Titānus –
pirmatnējos dabas spēkus. Titāni – vissenākā dievu
cilts sengrieķu mitoloģijā. Titāni cīnījās ar Zevu par
to, kam piederēs debesis un Zevs viņus notrieca
pazemes valstībā.

14. Prometejs (mītu lasīt komentāros)

Prometejs, kura
sirds bija pārpildīta ar
mīlestību pret karojošo
cilvēci, nolēma atnest
cilvēkiem dievu uguni,
pateicoties kurai, cilvēce
kļūtu nemirstīga un pat dievi
nevarētu to iznīcināt.
P.P.Rubenss. Saistītais Prometejs (1611/12)

15. Erots

Erots bija mīlestības dievs grieķu
mitoloģijā. Norādes par izcelsmi
atšķirīgas. Dažos avotos minēts, ka Erotu
radīja Haoss, bet citos, ka viņš bijis
Afrodītes dēls.
Erots Grieķu mitoloģijā bija
vienīgais no dieviem, kam uz muguras bija
skaisti, balti, plaši spārni, kā tas
sastopams daudzos kristīgos eņģeļu
attainojumos. Tomēr Erota darbs bieži vien
nebija labdabīgs. Erots mudināja kaislību
starp cilvēkiem, šaujot ar bultu tieši sirdī.
Erotam pavēles varēja dot dieviete
Afrodīte, kas pēc izskata bija ļoti skaista,
tomēr visai iedomīga būtne.
Antonio Canova (1757-1822)

16. III. Mītiskās būtnes

Tīfons
Ciklopi
Giganti
Harpijas
Hidra
Medūzas
Kentauri
Sfinksa
Erīnijas
Kuri no še minētajiem briesmoņiem ir sengrieķu mākslinieku atveidojums?

17. Ciklopi

Ciklopi bija trīs trīsači giganti, pazīstami kā
amatnieki un namdari. Viņu tēvs Urāns, izbijies no to
spēka, ieslodzīja viņus Tartarā. Vēlāk Zevs viņus atbrīvoja
no ieslodzījuma, un viņi pievienojās Zevam cīņā pret
titāniem. Viņi kala pērkoņbultas Zevam, trijžuburi
Poseidonam, neredzamības vadības grožus pazemes
valstībai.
Briesmīgais un asinskārais milzis ar
vienu aci - gans Polifēms dzīvo alā, kur viņam
iekārtots pavards. Homēra darbā "Odiseja" 9.
dziedājumā atainoti Odiseja piedzīvojumi
Polifēma alā. Odisejs padarīja Polifēmu aklu,
kad tas gulēja apreibis, tādējādi izvairoties no
savu pavadoņu likteņa, kurus Polifēms apēda.

18. Cīņa ar Tīfonu

Taču miers pēc uzvaras karā ar titāniem nesekoja. Gaja stājās laulība ar
drūmo Tartaru un dzemdēja pūķi Tifonu. Tā parādīšanās dieviem iedvesa šausmas
"...pūķis briesmīgi locijās un uz tā pleciem grozijās simts galvas, laizīdamās
visapkārt ar tumšām mēlēm, un no katras galvas izšāvās karsts stars... tā skatiens
dedzināja, kā uguns. Visās šausmīgajās galvās bija skanīgas balsis."
Dievi, izņemot Zevu, lielās bailēs aizbēga uz Ēģipti. Īsti zaķapastalas bija dievi!Bet
Zevs nenobijās. Viņš drosmīgi metās cīņā ar Tifonu:
"...kad Tifons uzbruka,
Tumšzilo jūru tad pārņēma versme no abējām pusēm Gan no negaisa sautram, gan ari no briesmona uguns,
Gan no viesulu vetram, gan ari no spozajiem zibsniem."
Zeva raidītie zibens šāvinņi sadedzināja pelnos Tifona simts galvas. No uzvarētā
Tifona dvesa tāds karstums, ka viss apkārt kusa. Zevs iemeta Tifonu drūmajā
Tartarā. Olimpa dievi svinēja uzvaru.

19. Medūza Gorgona

Karavadžo Medūza
1597.g.
Lorenco Bernini. Medūza 1597.g.
Gorgonas ir trīs māsas.
Vecākās ir nemirstīgas, jaunākā (Gajas
mazmeita Medūza) - mirstīga. Gorgonas
izceļas ar savu briesmīgo izskatu: ar
čūskām matu vietā un skatienu, kas visu
dzīvo pārvērš akmenī.
Persejs nocirta galvu guļošajai
gorgonai Medūzai, skatoties vara
vairogā uz viņas atspulgu; no Medūzas
asinīm radās spārnotais Pēgass - viņas
un Poseidona sakara auglis. Mītā par
gorgonām atspoguļota tēma par olimp.
dievu un viņu varonīgo pēcnācēju cīņu
ar htoniskiem spēkiem.

20. Kentauri

Kentauri ir milži ar zirga kājām un
simbolizē dzīvniecisko cilvēkā. Kentauri tika
uzskatīti par cietsirdīgiem - vienīgais
izņēmums bija gudrais kentaurs Hīrons, kurš
izdaudzināja daudzus grieķu varoņus.
Atšķirībā no pārējiem viņš bija nemirstīgs.
Viņa tēvs bija titāns Krons, bet Zevs viņam
bija pusbrālis Viņu ar saindētu bultu nejauši
nošāva Hērakls.

21. Harpijas

Harpijas sengrieķu
mitoloģijā — spārnoti nezvēri
(sievietes ar putna spārniem), vētras
dievietes; harpijas uzskatīja par to
cilvēku nolaupītājām, kuri pazuda
bez vēsts.

22. Erīnijas

No izkastrētā Urāna asinīm rodas dažādi briesmoņi, to vidū atriebes
dievietes erīnijas.

23. Olimpa dievi

IV. Olimpa
dievi
Olimpa dievi
Krons
un
Reja
Hēra + Zevs
Arejs
Hermejs
Hestija
Hēfaists
Afrodīte
Demētra
Poseidons
Artemīda
Apollons
Atēna
Aīds
Olimpa dievi
Pēc uzvaras
pār Titāniem trīs brāļi
dievi – Zevs,
Poseidons un Aīds –
saalīja Visumu savā
starpā. Zevs savā
pārziņā ņēma debesis,
Poseidons – jūru un
Aīds – pazemes
valstību. Lai arī Zeme
un Olimps bija visu
īpašums, tomēr Zevs
savu varu izplatīja pār
visiem. Trim māsām
– Hestijai, Dēmetrai
un Hērai – saskaņā ar
grieķu patriarhālo
pasaules skatījumu
nebija īpašu tiesību.

24. Zevs

G.Dorē. Titāni
Izglābto bērnu sauca par Zevu. Vēlāk viņš novāca no ceļa tēvu un sāka
valdīt pār visiem dieviem un pār mirstīgajiem.
Zevs bija audzis slepus no Krona un, izmantodams viltību, piespieda viņu
atrīt norītos bērnus, viņa brāļus un māsas un kopā ar viņiem sāka ilgu un nopietnu
cīņu par iespēju valdīt pār pasauli, kas beidzās ar uzvaru pār Titāniem un viņu
ieslēgšanu drūmajās Tartara pazemes dzīlēs.

25. Cīņa ar titāniem

“Spēriens pēc
spēriena, locījās svētās
liesmas... visapkārt degot
krakšķēja pārtikas devēja
augsne, svelmē sprakstēja
varenie mežu masīvi...
svētais gaiss liesmoja tā, ka
pat visspēcīgāko acis
apžilbinātas raudzījās
pērkona un zibens starā
mirdzošajā spožumā..
(Hesiods "Teogonija“)
Cornelis van Haarlem
“Titānu sakāve”
Sengrieķu dzejnieks Hesiods poēmā "Teogonija" ( 7.gs.pmē. )apraksta
cīņas starp Olimpa dieviem un titāniem, sīki attēlojot ieročus, trokšņus un
temperatūru. Tā bija ciņa par varu. Drausma un sīva bija Olimpa dievu cīņa ar
titāniem. Bargi un vareni bija dievu pretinieki titāni. Zeva vadītie dievi nocietinājās
augstajā Olimpā. Zeva pusē nostājās arī daži titāni: titāns Prometejs, titāns Okeāns
un viņa meita Stiksa ar bērniem: Dedzību, Varu un Uzvaru.

26. Olimps

Grieķijas ziemeļu novadā Tesālijā atradās kalns, ko senie grieķi godāja jo
sevišķi. Tas bija augstais Olimps(2917m), ko par mājokli sev bija izvēlējušies
mūžīgie dievi. Olimpa virsotnes pacēlās augstu pāri mākoņiem, te nekad nepūta vēji
un nelija lietus. Virs Olimpa pletās zila debess, kurā nekad nepeldēja biezie lietus
mākoņi, jo tie atradās krietni zemāk. Pašā augstākajā Olimpa virsotnē bija grezna
pils – Zeva mājoklis. Debesu valdnieka pili bija uzcēlis prasmīgais kalējdievs
Hēfaists. Pils vidū bija zelta tronis, un uz tā sēdēja Zevs. Olimpa kalnu par mājokli
bija izvēlējušies arī citi dievi.

27. Olimpiskie dievi

Pavisam bija
divpadsmit olimpisko dievu, un
katram no tiem bija savi
pienākumi. Bez Zeva un
Poseidona šajā saimē bija arī
Zeva māsa un sieva Hēra, kas
bija laulības un ģimenes
aizstāve, Zeva māsa Demētra,
kas rūpējās par zemes auglību,
bet citas Zeva māsas –
Hestijas ziņā bija pavarda
uguns sargāšana.
Savi pienākumi bija arī jaunākajai dievu paaudzei – Zeva bērniem. Arejs bija
kara dievs, Hēfaists – uguns dievs un kalēju aizstāvis, bet Hermejs bija dievu
vēstnesis, kas cilvēkiem darīja zināmu dievu gribu un aizstāvēja tirgotājus un
ceļotājus. Atēna bija gudrības un kara mākslas dieviete, Afrodīte dieviem un
cilvēkiem sniedza saldāko no balvām – mīlestību, bet Artemīda bija medību dieviete.
Olimpisko dievu pulkā bija arī Apollons – gaismas dievs un mūzu vadonis.

28. Olimpiskā perioda mīti

Olimpiskā perioda mīti atspoguļo pāreju no matriarhāta uz patriarhātu, kā
arī instinktīvo spēku pakļaušanu vīrieša prāta diktātam. Mītos parādās varoņi, kas
uzvar briesmoņus, kurus lielākoties radījusi Gaja, atspoguļojas dievu cīņa, kurā
uzvar titānu paaudzes pēcnācēji. Debesīs jeb Olimpā (kalns Grieķijā, kuru uztvēra
kā dievu mītni) veidojas patriarhāla kopiena. Mītos faktiski var izlasīt, kā cilvēks
pakāpeniski sāk apgūt dabu (Hērakla varoņdarbi), organizēt sabiedrības dzīvi
augstākā civilizācijas pakāpē (Olimpa dievu starpā sadalītās pārvaldes sfēras,
funkcijas).

29. Zevs – olimpa valdnieks

Jupiter et Thétis, Jean
Auguste Dominique
Ingres 1811
Zevs bija Hēras brālis un vīrs. Vienīgais viņu bērns bija Arejs, lai arī Hērai
bija arī citi bērni (Hēfaists, Eileitija, Hēbe).
Zevam bija daudz bērnu no citām dievietēm, nimfām un mirstīgajām
sievietēm, piemēram, Mīnojs no Eiropas, Hērakls (viens no izcilākajiem grieķu
varoņiem, kurš veicis 12 lielus varoņdarbus) no Alkmēnes, Jāsons no Elektras,
Trojas Helēna (kuras dēļ izraisījās Trojas karš) no Ledas, Persefone no Dēmetras
u.tml. Daudzas sievietes viņš apciemojis izmainītā izskatā, piemēram, Danaju (zelta
lietus veidolā), Ledu (gulbja veidolā), Eiropu (vērša veidolā).

30. Hēra

Hēra ir Zeva sieva, laulības
aizstāve, mātes sargātāja dzemdību laikā.
Mītos par Hēru atspoguļojas sievietes
stāvoklis Grieķijā. Tāpat kā grieķu sievietei
nebija vienādas tiesības ar vīriem un tā
atradās lielā atkarībā no vīra, arī Hēra ir
atkarīga no savā vīra Zeva.

31. Zevs un Io

Io ir viena no Zeva mīļākajām, ko viņš
pārvērta par govi, lai noslēptu no Hēras.
Tomēr Hēra pamanīja sniegbalto govi un
vajāja pa visu pasauli. Io atrada patvērumu
tikai Ēģiptē, kur viņa dzemdēja dēlu Epafu,
kurš savukārt ir Herakla tēvs.

32. Ganimēds

Grieķu arhaiskā
perioda statuja
Ganimēds– trojiešu
valdnieka Troja un nimfas Kallirojas
dēls. Pārvērties par ērgli, Zevs
nolaupīja Ganimēdu viņa īpašā
skaistuma dēļ. Zevs Ganimēdu
uznesa Olimpā, kur Ganimēds dievu
dzīrēs pildīja kausos nektāru.
Rembrants. Ganimēda nolaupīšana.
1635

33. Poseidons – jūras valdnieks

Viens no
galvenajiem Olimpa dieviem
ir Krona un Rejas dēls jūras
valdnieks POSEIDONS.
Poseidons nereti tiecas
apšaubīt Zeva varu.
Poseidons bieži izmanto savu
trijzari, kas apveltīts ar
maģisku spēku. Ar to var gan
izveidot zemē jaunus avotus,
gan jebkurä brīdī sacelt jūrā
vētru. Olimpā šis dievs
ierodas tikai nepieciešamības
gadījumos, viņa mītne ir
grezna pils jūras dibenā.
Poseidonam ir daudz bērnu,
bet tie, tāpat kā tēvs, ir
stihiski, nereti draudīgi un
briesmīgi.

34. Aīds

Dziļi apakš zemes valda Zeva
nepielūdzamais, drūmais brālis Aīds. Nekad tur
nespīd spožās saules dzīvinošie stari. Aīds sēž zelta
tronī ar savu sievu Persefoni. Trīsgalvainais pazemes
suns Kerbers(Cerbers) sargā pazemes valstības
vārtus, un ap viņa kaklu šņākdamas lokās čūskas.
Karači

35. Aīds un Persefone

Savu sievu Persefoni Aīds nolaupīja,
kamēr viņa ar draudzenēm pļavā plūca puķes.
Persefones māte - auglības dieviete Dēmetra devās meitu meklēt un aizmirsa par savu
pienākumu, tāpēc zemi piemeklēja sausums un
bads. Aīdam izdevās Persefonei iemānīt trīs
granātābola sēkliņas, kas nozīmēja, ka viņai pilnībā
neizdotos atstāt mirušo valstību pat ar Zeva
palīdzību. Uzzinājusi par mātes bēdām, Persefone
lūdza Aīdam atļauju doties viņu apciemot. Katru
nākamo gadu Persefonei tomēr bija jāatgriežas pie
Aīda, un ziemas mēneši ir tie, kuru laikā Dēmetra
skumst pēc meitas.

36. Atēna

Atēnas dzimšana (mītu lasīt komentāros)
Atēna palīdz grieķu varoņiem, dod tiem gudrus
padomus un glābj tos no briesmām. Viņa sarga pilsētas un
cietokšņu mūrus. Viņa dod gudrību un zināšanas, māca
cilvēkiem dažādas mākslas un amatus, bet grieķu meitenes viņu
godā par to, ka tā māca viņām rokdarbus. Neviena no
mirstīgajām un dievēm nevar pārspēt Atēnu aušanas mākslā.

37. Dionīss

Praksitels.
Dionīss
Dionīss - zemes auglības spēku un vīnkopības dievs Dionīss māca ļaudīm
vīnkopību. Trakulīgās dejas, mežonīgās gaviles, apdullinoša mūzika, apreibināšanās
izraisīja cilvēkos ekstāzi, reliģisku aizmiršanos, kas tika uzskatīta par garīgu
savienošanos ar dievu. Izbaudītais dzīvības neprāts atbrīvoja cilvēkus no
pasaulīgām rūpēm, sadzīves likstām.
Pakāpeniski svētku ārprāta orģijas pārtapušas karnevāliskos gājienos. No
ritā ietvertajām kulta dziesmām veidojusies traģēdija, vēlāk - arī komēdija.

38. Apollons

APOLLONS ir saules un gara gaismas,
mākslas un gudrības, skaistuma un jaunības dievs.
Visā senajā pasaulē bija pazīstama viņa svētnīca
Delfos, kur pareģoja priesteriene Pītija.
Senie grieķi Apollonu iedomājās deviņu
mūzu ieskautu, to vārdi atbilst sengrieķu pasaulē
dominējošiem mākslas veidiem: Kalliope varoņdziesmu mūza, Klīo - vēstures aizbildne, Eiterpe
- lirikas un mūzikas aizgādne, Talija -- komēdijas mūza,
Melpomene - traģēdijas mūza, Terpsihora - deju
aizbildne, Erato - mīlas dziesmu mūza, Urānija astronomijas mūza, Polihimnija - svēto himnu
aizbildne.

39. Apollons un Dafne

Reiz Apollons atļāvies pasmieties par
jauno dievu Erotu un viņa bultām. Erots smagi
atriebies Apollonam, ievainodams ar vienu no
savām bultām, kas rada neremdināmu mīlu. Otru
bultu, kas nāvē mīlu, viņš iešāva upes dieva
pēneja meitas nimfas Dafnes sirdī.
Mīts vēsta, ka Apollons , kaisles
pārņemts, vajājis Dafni, kas bija devusi solījumu
saglabāt nevainību un palikt neprecēta. Dafne
lūdza palīdzību savam tēvam - upju dievam
Pēnejam, un dievi pārvērta Dafni par lauru koku,
ko veltīgi apskāva Apollons. No tā laika lauru koks
ir Apollona mīļākais koks un svēts augs.
Bernini. Apolons un Dafne. 17.gs.

40. Afrodīte

Afrodīte - mīlas un skaistuma dieviete. Viņa bija
apjozusies ar burvju jostu, kas visas sirdis padarīja tai pakļāvīgas
un paklausīgas. Mīti apliecina, ka pēc mīlas tiecas visi, arī dievi,
bet nereti tā ir īslaicīga un brīnišķa ziedēšana, kas nes līdzi
ciešanas.
Agēsandrs.
Mēlas Afrodīte
(130 -100 p.m.ē.)

41. Artemīda – medību dieviete

Ticiāns. Akteona
nāve.
Mītu lasīt
komentāros.
Leohārs. Artemīda ap 330 p.m.ē.
Romiešu kopija

42. Kara dievs Arejs

Arejs ir zibeņmeša Zeva un Hēras dēls. Zevs viņu nemīl. Bieži viņš saka
savam dēlam,ka no visiem Olimpa dieviem viņš to vismazāk ieredz. Zevs nemīl dēlu
viņa asinskārības dēļ. Ja Arejs nebūtu viņa dēls, viņš to jau sen būtu iemetis drūmajā
Tartarā, kur smok titāni. Arejs bijis agresīvs, nežēlīgs, cietsirdīgs dievs, tam bijusi
raksturīga arī nodevība. Homērs savos darbos Areju dēvējis ne tik par "spēcīgo",
"milzīgo", "ātro", bet arī "kaitīgo", "trakojošo", "nodevīgo", "asinīm notriepto" u.tml.,
savukārt Sofokls Areju nosaucis par "nicināto" dievu un aicinājis citus dievus Areju
iznīcināt.

43. Hermejs – dievu vēstnesis

Lisips. Hermejs. 350.g.p.m.ē.
Hermejs ir Zeva un Atlanta
meitas Majas dēls. Viņu var pazīt pēc
tādiem atribūtiem kā spārnotām zelta
sandalēm un zelta zižļa. Turot rokās
šo zizli, kas iemidzina un pamodina
ļaudis, Hērmejs veic vienu no savām
senākajām funkcijām, pavada mirušo
dvēseles uz Aīdu; viņš ir palīgs ceļā
uz veļu valstību. Homēra eposā
Hermejs ir galvenokārt dievu
vēstnesis un mirušo dvēseļu ceļvedis
uz Aīda pazemes valstību. Viņš ir
starpnieks starp šīm pasaulēm.
Hermejs ir arī ceļinieku sargātājs;
attīstoties tirdzniecībai, Hermejs kļūst
par tirdzniecības dievu, tad arī par
izmanības, krāpšanas un pat
zagšanas dievu

44. Kalējdievs Hēfests

D. Velaskezs. Vulkāna smēdē.
1630
Hēfaists sengrieķu mitoloģijā bija uguns un kalēja amata dievs. Zeva un
Hēras dēls. Olimpā visi pareģoja, ka viņš kļūs par ļoti gudru dievu. Hēfaists ļoti mīlēja
savu māti. Reiz kad Zevs uz Hēru sadusmojās Hēfaists māti aizstāvēja un Zevs
dusmās nogrūda viņu no Olimpa virsotnes. Hēfaists lidoja veselu dienu, līdz beidzot
naktī kā meteors nokrita Lemnas salā un salauza kājas. Lai gan viņš bija neglīts un
klibs, taču izcils sava aroda meistars. Par viņa sievu kļuva skaistā Afrodīte.

45. Hērakls

Hēraklu padarīja slavenu viņa 12
varoņdarbi, kad viņš veica šķietami
neiespējamo: 1.Ieguva Nēmejas lauvas ādu;
2.Nogalināja Lernes hidru; 3.Noķēra Kirēnes
briežu māti; 4.Noķēra Erimanta meža kuili;
5.Iztīrīja Augeja lopu stalli; 6.Aizdzina
Stimfālas putnus; 7.Noķēra Krētas vērsi;
8.Sagūstīja Diomēda ķēves, ko baroja ar
cilvēka gaļu; 9.Ieguva amazoņu valdnieces
Hipolites jostu; 10.Atveda uz Mikēnām
Gēriona govis; 11.Ieguva hesperīdu dārza
zelta ābolus; 12.Atveda no mirušo valstības
trīsgalvaino suni Cerberu.
6. Hērakls apsolīja Augejam dienas
laikā izmēzt vairākus gadus netīrītos, mēsliem
aizaugušos staļļus, un par to viņš saņem
Augeja desmito dalu lopu. Hērakls tuvējo upju
ūdeņus novirzīja tā, ka tie aizskaloja visus
mēslus. Augejs neatvēlēja Hēraklam norunāto
daļu lopu. Tas bija par iemeslu karam.

46. V. Mīti kā mūsdienu frazeoloģismu avots

Sīzifa darbs
Tantala mokas
Ariadnes pavediens
Prokrusta gulta
Ahilleja papēdis
Trojas zirgs
Vēl mūsu dienās lieto tādus izteicienus kā Sīzifa darbs, Tantala mokas,
Ariadnes pavediens, Prokrusta gulta, Ahilleja papēdis, Trojas zirgs u.c.

47. Sizifa darbs

Sīzifs bijis pats gudrākais un izmanīgākais no mirstīgajiem, viņš
nodarbojies ar lielceļa Laupīšanu. Sīzifs piekrāpis un ar viltu iekalis ķēdēs pašu
nāves dievu Tanatu, kas bijis ieradies pēc viņa dvēseles. Dievi sodīja Sīzifu, liekot
viņam mūžīgi velt klints gabalu līdz pašai kalna virsotnei, no kuras tas katru reizi
atkal vēlās lejup. Viņiem bija pamats uzskatīt, ka nav drausmīgāka soda kā veltīgs
un bezjēdzīgs darbs.
Sīzifs ir absurda varonis. Viņš ir tāds gan savās kaislībās, gan mokās.
Dieviem mestais nicinājums, naids pret nāvi un dzīves mīlestība sagādā Sīzifam
neizsakāmas ciešanas, un tā ir maksa par šīs zemes priekiem.

48. Tantala mokas

Pavisam nekaunīgi pret
dieviem izturējās viņu labvēlību
baudošais TANTALS. Tantals apšaubīja
dievu spēju visu zināt. Lai to pierādītu,
viņš nogalināja savu dēlu Pelopu un tā
miesas sagatavoja kā maltīti dieviem.
Tāpēc Tantalam ēnu valstībā jācieš
mūžīgs bads un slāpes. Tantala priekšā
līkst augļkoku zari, bet, kolīdz viņš tver
augļus, tie paceļas augšup. Viņš stāv
līdz kaklam ūdenī, bet, tiklīdz grib
nodzerties, ūdens izgaist. Arī šis sods
neatkarīgi no Tantala nodarījumiem
simbolizē cilvēka vēlmju
nepiepildāmību.

49. Ariadnes pavediens

Ariadne sengrieķu mitoloģijā Krētas valdnieka Mīnoja meita iedeva Atēnu
varonim Tēsejam pavedienu, un, tam sekojot, viņš izkļuva no labirinta. Ariadnes
pavediens – norādījums, ka risināma sarežģīta problēma.

50. Prokrusta gulta

Prokrusts - sengrieķu mitoloģijā briesmīgs laupītājs senajā Grieķijā. Viņš
bija kļuvis slavens ar to, ka ne vien slepkavoja ceļiniekus, kas pie viņa iegriezās,
bet, noguldījis ciemiņu gultā, raudzījās, vai upura augums atbilst gultas garumam.
Ja ciemiņš bija augumā garāks, viņš tam apcirta kājas, ja īsāks — izstiepa tās.
Tagad izteicienu Prokrusta gulta lieto, kad, par spīti veselajam saprātam, kāds
mēģina kaut ko iespīlēt šauros rāmjos.

51. Ahileja papēdis

Ahilejs. Grieķu bareljefa fragments
Ahilejs bija valdnieka Pēleja un
jūras dievietes Tetīdas dēls. Līdz ar to
viņam piemita izcilas spējas, bet
nemirstību kā dieviem iegūt neizdevās.
Lai Ahileju padarītu neievainojamu māte
Tetīda ieberzēja tā miesu ar ambroziju
un peldināja Stiksas upes ūdeņos (pēc
cita mīta kveldinājusi ugunī), aiz papēža
turēdama, kas tad arī kļuva par viņa
vājo vietu. Cīņā par Troju Grieķu varonis
Ahilejs bija neuzvarams līdz brīdim kad
kāds trojietis iešāva bultu viņam papēdī,
Ahilejs pakrita un tika uzveikts.
Mūsdienās par Ahileja papēdi sauc vājo
vietu sistēmā, Vietu kur visdrīzāk varētu
rasties problēma.

52. Trojas zirgs

Tiepolo Giovanni
Domenico. The Procession
of the Trojan Horse in Troy
Nespēdami ieņemt Trojas cietoksni, ahaji izdomāja viltību ar Trojas zirgu.
Trojas “zirgs” bija mūru graujamā ierīce, kuras ārpuse atgādināja zirga
skulptūru, bet iekšā iesēdās ahaju bruņinieki. “Zirgu” atstāja pie Trojas galvenajiem
vārtiem, bet pārējie karotāji, notēloja atkāpšanos. Trojieši, noticēdami, ka pretinieks
atkāpjas, nolēma ievilkt "zirgu" cietoksnī. Kad "zirgs" tika ievilkts cietoksnī, nakts
aizsegā no "zirga vēdera" iznāca kareivji, nokāva sargus un atvēra cietokšņa
galvenos vārtus.
Ahaji bez lielā grūtībām ieņēma pilsētu, jo tās aizstāvji nepaguva
sagatavoties cīņai.Trojas aizstāvji tika pārsteigti miegā.
Šis teiciens kopš tā laika ir iegājās sarunu valodā labdarīgu solījumu
aizsegtas mānīgas rīcības raksturošanai.