10-6-k-latvijaa20-30gados

1.

10.6. Kultūra Latvijā 20.-30.gados
I. Izglītība, zinātne
Sistēmas elementi
Augstskolas
Jaunatnes organizācijas
Studentija
Draudzīgais aicinājums
Zinātne
Kultūras fonds
II. Literatūra, grāmatniecība
Rainis, Aspazija
V. Lācis
A. Čaks
J. Ezeriņš
J.Jaunsudrabiņš
A. Upīts
Rozītis
Grāmatniecība
A.Brigadere
Latvijas Nacionālā bibliotēka
III. Skatuves māksla, mūzika, kino
Nacionālais teātris
Dailes teātris
Mūzika
Opera
Dziesmu svētki
IV. Tēlotāja māksla
Glezniecība
Tēlniecība
V. Arhitektūra
Kino

2.

I. Izglītība
Sistēmas elementi
Papildskola – ģimnāzija vai arodapmācības iestāde
(15. – 16. mūža gads)
Pamatskola (9. – 14. mūža gads)
Pirmskola (7. – 8. mūža gads)
Latvijas Republikas neatkarības gados valsts iestādes lielu uzmanību veltīja tautas
izglītošanai. Apmēram 15 % no visiem valsts ienākumiem izlietoja izglītības vajadzībām. Tas
bija daudz, jo Eiropas valstīs caurmērā izglītībai izlietoja ap 12 %.
Saskaņā ar Tautas padomes 1919. gada 8. decembra likumu tika ieviesta obligātā izglītība.
Salīdzinājumā ar gadsimta sākumā praktizēto trīsgadīgo izglītību, 20.- 30.gados izglītības
sistēmas pamatā bija sešgadīgā pamatskola. Lai nodrošinātu lēmuma izpildi, tika būvētas
skolu ēkas un dibinātas daudzas jaunas pamatskolas.
Pēc 1934.g. 15. maija valsts apvērsuma Latvijas valdība ieviesa septiņu klašu, bet
vidusskolās– piecu klašu mācību programmu. Vidusskolas (sākumā četras klases, vēlāk
piecas vai sešas klases) bija neobligātas mācību iestādes, par mācībām tajās bija jāmaksā.
Trūcīgu vecāku bērniem, arī īpaši apdāvinātiem skolēniem dažkārt par mācībām nebija
jāmaksā, vai arī bija jāmaksā mazāk.
Latvijas Republikā 20 gados uzcēla 373 jaunas un pārbūvēja 587 skolu ēkas. Auga skolotāju
skaits, arī skolēnu skaits pēc statistikas datiem bija viens no lielākajiem Eiropā.

3.

Augstskolas
Mākslas akadēmija
1919
No 1940.g.Lavijas
Mākslas akadēmija
atrodas 20. gadsimta
sākumā celtajā
neogotiskajā Biržas
komercskolas ēkā
(arhtiekts V. L.
Bokslafs).
Latvijas Mākslas akadēmijas
dibinātājs un pirmais rektors
Vilhelms Purvītis
Pirmajā rindā no kreisās: K. Ubāns, V. Tone, P.
Feders, V. Purvītis, R. Zariņš, K. Rončevskis, E.
Vītols
Latvijas Mākslas akadēmija dibināta 1919. gada 20. augustā, taču studiju darbs uzsākts 1921.
gada 12. oktobrī. Jaundibinātajai Mākslas akadēmijai bija milzīga loma latviešu profesionālās
mākslas izveidē par patstāvīgu, neatkarīgu un specifiski latvisku mākslu.

4.

Latvijas Konservatorija, 1919
Jāzeps Vītols
Latvijas Konservatorija, tagad Jāzepa
Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija
Savulaik Latvijas Konservatorija, tagad Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija dibināta
1919. gada 20. augustā un oficiāli atklāta 1920.gada 11.janvārī. Tās pirmais rektors bija izcilais
latviešu komponists Jāzeps Vītols.
Augstskola tika dibināta kā klasiska tipa mūzikas mācību iestāde, par paraugu ņemot
Sanktpēterburgas konservatoriju, kurā Jāzeps Vītols par mācībspēku bija nostrādājis
trīsdesmit gadus.

5.

Latvijas Universitāte, 1919
Universitātes svinīgā atklāšana
1919. gada 28.septembrī, laikā, kad vēl norisa nacionālās atbrīvošanās cīņas, bijušajā Rīgas
Politehniskā institūta ēkā svinīgi tika atklāta Latvijas Augstskola (kopš 1922./23. m. g. - Latvijas
Universitāte). Jaunā augstākā mācību iestāde kļuva par vienu no būtiskākajiem latviešu tautas
brīvības manifestiem. Tieši tāpēc vairāk nekā jebkura cita augstskola Latvijas Universitāte ir
cieši saistīta ar mūsu neatkarīgās valsts vēsturi. LU dzima un veidojās līdz ar mūsu valsti, bet
vēlāk šī Universitāte pilnveidoja Latviju pašu.

6.

Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija, 1939
Jelgavas pils
1939.gadā
1939 3.jūlijā atklāj, Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju, kurā ir divas fakultātes:
Lauksaimniecības un Mežsaimniecības. 28.oktobrī notiek Jelgavas
Lauksaimniecības akadēmijas telpu iesvētīšanas svinības, kurās piedalās Valsts
prezidents Kārlis Ulmanis.

7.

Studentija
Studentu korporāciju karogi Brīvības pieminekļa
pamata iesvētes svinībās Rīgā, 1931.g. 18.
novembrī.
Korporācijas “Lettgallia” ģerbonis
Studentu skaita ziņā Latvija ieņēma pirmo
vietu Eiropā ar 30 studentiem uz katriem 10 000
iedzīvitājiem. Ļoti rosīga bija studentu dzīve, ko
vadīja studentu padome. Darbojās studentu
korporācijas (Daugaviete, Gundega, dzintra,
Imeria, Selga, Tālavija, Lettonia, Sellonia,
Lettgallia u.c.) Daudzām no tām piederēja savi
nami un bibliotēkas.

8.

K. Ulmaņa
“Draudzīgais aicinājums”.
“Draudzīgā aicinājuma”
medaļa
Latvijas skolās 1935. gadā tika iedibināta akcija
«Draudzīgais aicinājums». Tās laikā katrs var atcerēties
savu kādreizējo skolu un dāvināt grāmatas, mākslas
priekšmetus, ziedot līdzekļus skolu fondiem.
«Draudzīgo aicinājumu» uzsācis bijušais Valsts
prezidents Kārlis Ulmanis, kurš savā vārdadienā
uzdāvinājis bērnības skolai grāmatas un lūdzis, lai arī citi
atceras savas skolas.
Kopš 1994. gadā šī tradīcija ir atjaunota.
“Draudzīgā aicinājuma” ietekmē skolām uzdāvināja vairāk
nekā 800 000 latu, 1.7 miljonus grāmatu, 4500 gleznu un
reprodukciju, simtiem radioaparātu un daudz citu mācību
līdzekļu.

9.

Jaunatnes organizācijas
Skautu emblēma
Skolu jaunatnes audzināšanā liela loma bija skautu, gaidu un mazpulku organizācijām.
Skautisms un gaidisms, mazpulki ir jaunatnes neformālās audzināšanas kustības, kas
papildina skolu un ģimeni. To mērķis ir audzināt jaunatni par krietniem un derīgiem savas
tautas un pasaules pilsoņiem.
Skautisma un gaidisma, mazpulku solījumi un likumi, attīsta pašpaļāvību, vajadzību izzināt un
gribu mācīties, piemēram, mazpulku devīze “Labo padarīt vēl labāku”. Nodarbības tiek
balstītas uz darbošanos mazās grupās, mācīšanos darbojoties, pamatojoties uz dalībnieku
interesēm, un notiek kontaktā ar dabu un apkārtējo pasauli.
Skautisms ir pārstāvēts vairāk kā 150 pasaules valstīs, bet gaidisms vairāk kā 140 valstīs.

10.

Zinātne
Pauls Lejiņš
Augusts Kirhenšteins
Akadēmiķis Pauls Stradiņš dibinājis pirmo onkoloģijas slimnīcu, asins
pārliešanas staciju, ķirurgu skolu, vadījis slimnīcas un pats operējis,
apmācījis vairāku paaudžu labākos ārstus, savācis materiālu trešajam
lielākajam medicīnas muzejam pasaulē
Par vadošiem zinātnes centriem kļuva augstskolas. Latvijas universitātē veica pētījumus daudzās nozarēs.
Šajā augstskolā sāka piešķirt zinātniskos grādus.
Sākumā nācās izstrādāt latvisku zinātnes terminoloģiju. Sevišķu uzplaukumu piedzīvoja latviešu valodas un
folkloras pētniecība, tautas vēstures un kultūras apzināšana.
Plašākai sabiedrībai kļuva pieejami Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna pētījumi valodniecībā, jauni
tautasdziesmu, pasaku un teiku sakopojumi. Ārpus Latvijas speciālistu interesi izraisīja Riharda Zariņa
tautastērpu un ornamentu pētījumi, kā arī latviešu vēsturnieku darbi.
Ievērojami pētījumi tika veikti dabas un tehniskajās zinātnēs. Augusts Kirhenšteins izdarīja svarīgus
atklājumus mikrobioloģijā, Gustavs Vanags organiskajā ķīmijā un Arvīds Kalniņš koksnes ķīmijā. Plaša
praktiska nozīme bija Paula Stradiņa panākumiem medicīnā un Paula Lejiņa pētījumiem lauksaimniecībā.

11.

Kultūras fonds
Zinātnes, kultūras un mākslas attīstību sekmēja 1920.g. nodibinātais Kultūras fonds. Tā
ienākumus veidoja 3% piemaksas pie akoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu cenām.
Šī fonda līdzekļi tika izmantoti pieminekļu celtniecībai, zinātnisku rakstu iespiešanai, Latvijas
senatnes pētīšanai, zinātnieku ārzemju komandējumiem un pētījumu veikšanai. tas deva
milzīgu atbalstu zinātnei. 1940.g. Kultūras fondu slēdza. To atjaunoja tikai 1989.g . Kultūras
fonda emblēma ir laiva ar saulīti virspusē.

12.

II. Literatūra
Latviešu literatūra balstījās uz iepriekšējo gadu tradīcijām. Valstiskā neatkarība
nodrošināja rakstniekiem, dzejniekiem un dramaturgiem plašākas daiļrades iespējas.
Visiecienītākais dzejnieks bija Rainis. Viņa radošo darbību nespēja ierobežot iesaistīšanās
valsts politiskajās apritēs.
Jauni dzejoļu krājumi iznāca jau agrāk pazīstamiem literātiem Kārlim Skalbem, Vilim
Plūdonim, Aspazijai un citiem. Atzinību guva Edvarta Virzas, Anšlava Eglīša, Aleksandra Čaka
un citu dzejnieku darbi. Bērnu un pieaugušo vidū bija iecienītas Kārļa Skalbes un Annas
Brigaderes pasakas.
Autoritārā vara atstāja iespaidu arī uz literātiem. Daudzi ne sevišķi talantīgi literāti
sacerēja veltījumus K. Ulmanim. Demokrātiski noskaņotajam K. Skalbem aizliedza 6 mēnešus
iespiest viņa darbus, lai to “pāraudzinātu”. K. Ulmanis pats noraidīja K. Skalbes kandidatūru
Tēvzemes balvai.
Latvijas neatkarības periodā latviešu literatūra izgāja ārpus savas valsts robežām.
Anša Gulbja apgāds ar Ārlietu ministrijas atbalstu izdeva vairākus pazīstamāko latviešu
rakstnieku darbus vācu valodā. Angļu valodā tika pārtulkotas A. Brigaderes pasaku lugus
“Sprīdītis” un Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi”. Raiņa lugu 1925. gadā izrādīja Londonā. Latviešu
darbus pārtulkoja un izdeva visvairāk igauņu un lietuviešu valodā.

13.

Rainis (1865-1929) un
Aspazija (1865-1943)
Vasarnīca Majoros
Sagaidīšana Latvijā 1920
Raiņa kapa piemineklis
Ievērojamākās personības Latvijas neatkarības
gados joprojām bija Rainis un Aspazija
1920. gadā Rainis un Aspazija, kaismīgi sagaidīti un sveikti, atgriezās Latvijā. Kā sociāldemokrātu
kandidātu Raini ievēlēja Satversmes sapulcē (1920) un Saeimā (1922, 1925, 1926). Rainis bija Dailes
teātra līdzdibinātājs (1920) un pirmais direktors, Nacionālā teātra direktors (1921-25), izglītības ministrs
(1927). Latvijā Rainis publicēja dzejoļu krājumu „Dagdas piecas skiču burtnīcas” (1920-25), ko dēvē par
romānu dzejoļos. Rainis sarakstījis arī vairākus dzejoļu krājumus bērniem, kā arī vairākas lugas.
Satversmes sapulces vēlēšanās ievēlēja gan Raini, gan Aspaziju.
Miris 1929. gada 12. septembrī Majoros, apbedīts Rīgas jaunajos kapos, kas tajā pašā gadā nosaukti
Raiņa vārdā.

14.

Aleksandrs
Čaks
(1901 – 1950)
„Jums, o, bijušie cūkgani,
klausaties,
Talkā nāku es – pilsētas zēns,
Ielu smakas un rupjības piezīdies,
Nīstot visu, kas mierīgs un lēns.”
A.Čaku uzskata par pirmo īsto urbānistu
(pilsētas dzejnieku) latviešu literatūrā. Čaks
bija pirmais, kurš atļāvās pilsētu poetizēt;
vēl vairāk- pilsēta Čakam bija pasaules
centrs, būtībā-vienīgā iedomājamā
esamības forma.
Čaks ir izcilākais 20. gadsimta 20.-30. gadu latviešu dzejas reformētājs, radījis gan
modernistiskus dzejoļus par dažādām Rīgas nomalēm un tipāžiem, gan latviešu strēlnieku epu
“Mūžības skartie”, kas apbalvots ar Annas Brigaderes prēmiju (1940). Mūža pēdējos piecus
gadus bija spiests rakstīt arī sociālisma celtniecību slavinošus dzejoļus, kuri tomēr izpelnījās
oficiālās kritikas nosodījumu.
Brīvvalsts laikā Čaka vārds saistīts ar jauno autoru žurnāliem "Jauno Lira", "Trauksme" un
mākslinieku apvienību "Zaļā vārna".

15.

Neretas “Riekstiņi”
Jāņa Jaunsudrabiņa
memoriālais muzejs
Jānis
Jaunsudrabiņš
(1877 - 1962)
Psiholoģiskās prozas lielmeistars. Plašu popularitāti ieguva ar garstāstu “Vēja ziedi”. Viņš
lauza latviešu prozai ierasto mīlestības stereotipu. Par to liecina nozīmīgais darbs triloģija
”Aija”. Iespaidu par jauko mīlas stāstu izjauc triloģijas trešā daļa, kas sacerēta 10 gadus vēlāk.
“Ziemā” autors mīlestību no saldsērīgas sižetiskas klišejas, pārvērš eksistenciālā jēdzienā.
Viņa “Baltā grāmata” (1914 -1921) – viena no gaišākajām un poētiskākajām bērnības atmiņu
grāmatām latviešu literatūrā.

16.

Pāvils Rozītis
(1889 – 1937)
T.Munkēvica. Skulptūrā attēloti novadnieka Pāvila
Rozīša romāna "Valmieras puikas" literārie
prototipi.
Pāvila Rozīša romānā “Valmieras puikas”
ar ikdienas, cilvēku attiecību un viņu
uzvedību atspoguļoti notikumi, kas
risinājušies Valmierā un tās apkārtnē 1905.
gada revolūcijas laikā un pēc tās. Šis ir
stāsts par jauniešiem, viņu dedzīgajiem
raksturiem un ideāliem, par viņu ticību
brīvībai, tam, ka pienāks laiks un viņu
Latvija kļūs brīva.
Par to, kāpēc šis romāns aktuāls vēl
mūsdienās, uzskatāmi liecina kāds interneta
portāla komentārs: “Kopš laika, kad Rozītis
rakstīja "Cepli", nekas nav mainījies. Visi
dzīvo uz parāda, mēģina viens otru uzmest,
un izliekas par to, kas nav.”

17.

Anna Brigadere
(1861–1933)
Skats no lugas “Princese Gundega
un karalis Brusubārda” emigrācijas
latviešu iestudējumā.
Triloģijā “Dievs. Daba. Darbs.” (1926) atsevišķos tēlojumos atklātas mazās Anneles – pašas
rakstnieces bērnu dienu – izjūtas un pārdzīvojumi, iepazīstot pasauli. Nozīmīga vieta atvēlēta
19. gadsimta pēdējā trešdaļas lauku dzīves atainojumam.
Annas Brigaderes devums latviešu literatūrā novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni. Tautas
mīlestību rakstniece iemantojusi ar pasaku lugām „Sprīdītis”, „Maija un Paija”, „Princese
Gundega un karalis Brusubārda”, „Lolitas brīnumputns” un autobiogrāfisko triloģiju.

18.

Vilis Lācis
(1904 — 1966)
30tajos gados pats populārākais prozaists, bet Guntis Berelis
viņa daiļradi šodien novērtē tā: “Lāča romāni – tā ir mehāniskās
prozas klasika.”
Popularitāti V. Lācis izcīna 1933. gadā, kad laikrakstā „Jaunākās Ziņas” sāk publicēt romānu
„Zvejnieka dēls”, kas kļūst par „pašu populārāko latviešu romānu”, ne velti romānu ļoti ātri
dramatizē. Arī pirmā latviešu pilnmetrāžas mākslas filma 1939. gadā tiek uzņemta pēc romāna
motīviem. „Zvejnieka dēls” kļūst par pagrieziena punktu arī paša V. Lāča dzīvē- viņš var
atļauties pamest fizisko darbu un kļūt par bibliotekāru, beigās paliekot vien par profesionālu
rakstnieku. Kopumā V. Lācis saraksta 20 romānus, 58 stāstus, 6 lugas un virkni publicistisku
rakstu.

19.

Jānis Ezeriņš
(1891 - 1924)
“Pievēršanās šķietamajiem “dzīves
sīkumiem”, prasme sakausēt
veselumā traģisko un komisko,
lakoniskā rakstība un nosliece uz
groteskām un absurdām situācijām
padarīja Ezeriņu par modernās
noveles aizsācēju latviešu
literatūrā,” tā nedaudz pārforsēti
ezeriņiskās noveles modeli raksturo
Guntis Berelis.
J. Ezeriņš ir īsprozas meistars. Rakstījis galvenokārt
anekdotiskās noveles žanrā, viņa darbiem raksturīgs
straujš sižets, daudzveidīgs vides un cilvēka tēlojums
un negaidīts fabulas atrisinājums. Nozīmīgi ir J.
Ezeriņa veiktie klasikas darbu tulkojumi (Oskara Vailda
"Doriana Greja ģīmetne" un citi darbi, vecfranču teika
"Okasēns un Nikoleta", Džovanni Bokačo "Noveles",
Stendāla "Sarkanais un melnais"). Saņēmis Kultūras
fonda balvu (1923).

20.

Andrejs Upīts
(1877 – 1970)
Skrīverus lasītāji pazīst kā
Andreja Upīša “Zaļo zemi”
Andrejs Upīts, kas padomju gados kļūst par sociālistiskā reālisma teorētiķi, pašus
nozīmīgākos un mākslinieciski vērtīgākos stāstus sarakstīja divdesmitajos gados. Stāstus viņš
mēdza apvienot ciklos, par virsrakstu izvēlēdamies kādu ietilpīgu un viegli atšifrējamu
metaforu: „Skaidas atvarā” (1921), „Aiz paradīzes vārtiem” (1922), „Metamorfozas” (1923).
Upīša labākais krājums ir „Kailā dzīvība” (1926), kurā apkopotas desmit noveles par
dzīvības un nāves tēmu un kurā autora tendenciozitāte nav bijusi par šķērsli, lai radītu
brīnišķīgu prozu.

21.

Grāmatniecība
Neatkarības gados izveidojās daudzi jauni grāmatu apgādi. Izdoto grāmatu daudzuma ziņā uz
100 000 iedzīvotājiem Latvija ieņēma otro vietu Eiropā uzreiz aiz Dānijas.
Lielāko
izdevniecību vidū redzamu vietu ieņēma Anša Gulbja apgāds ar visdažādākās literatūras
klāstu. Ar 1927.g. A. Gulbja apgādā sāka iznākt Latviešu konversācijas vārdnīca.
Grāmatrūpniecības akciju sabiedrības “Valters un Rapa” iznāca daiļliteratūra, mācību
grāmatas un nopietni zinātniski darbi.
Helmāra Rudzīša apgāds “Grāmatu draugs” specializējās lētu grāmatu izdošanā, kas būtu
pieejamas katram lasītājam. Šajā apgādā iznāca daudzu rakstnieku kopotie raksti.
Dārgas grāmatas ar augstvērtīgu māksliniecisku apdari izdeva Miķeļa Goppera apgāds
“Zelta ābele”.
Zinātnisku rakstu sēriju izdeva Latvijas Universitāte.
Latgalē iznāca grāmatas latgaliešu izloksnē, bet pēc 1934. gada 15. maija šī izdevējdarbība
tika pārtraukta.
Sākot ar 1936. gadu, visas grāmatas iznāca ar latīņu burtiem, līdz tam plaši lietoja arī “veco
druku” – gotu burtus.

22.

Latvijas Nacionālā
bibliotēka, 1919
Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) dibināta 1919. gada 29. augustā. Tās pirmais pārzinis
bija ievērojamais bibliotekārs un latviešu zinātniskās bibliogrāfijas pamatlicējs Jānis Misiņš
(1862 – 1945).
Viens no LNB pamatuzdevumiem ir nacionālās literatūras krājuma veidošana, mūžīga
glabāšana un tā ilglaicīgas pieejamības nodrošināšana.

23.

III.Skatuves māksla
Nacionālais teātris, 1919
Nozīmīgāko vietu ieņēma Nacionālais teātris.
Tas godā turēja agrāko gadu tradīcijas.
Arhitekts A. Reinbergs
(1860.-1908.) uzcēla II
pilsētas (krievu) teātra
ēku (tagad Nacionālais
teātris, 1900.-1902, g.).
Izrāde "Ugunī"
1919. gada 23. septembrī tiek izdots Izglītības ministra Jāņa Akuratera rīkojums par Nacionālo
teātri kā valsts teātri. 30. novembrī Latvijas Nacionālais teātris aicina visus uz sezonas
atklāšanu.
Latvijas Nacionālais teātris sākas ar R. Blaumaņa “Ugunī”. No Krievijas ir pārradies aktieris un
režisors Aleksis Mierlauks, kurš uzaicināts būt par teātra direktoru. Režisori – Alfrēds
Amtmanis-Briedītis un Biruta Skujeniece. Nacionālajā teātrī sapulcējas viss tā laika aktieru
zieds, tā ir plašākā līdz tam esošā aktieru trupa,

24.

Dailes teātris
Eduarda Smiļģa
vadītais Dailes teātris
pievērsās modernās
skatuves mākslas
meklējumiem.
Dailes teātris tika atklāts 1920. gada 19. novembrī ar Raiņa „Induļa un Ārijas” izrādi Amatnieku
palīdzības biedrības telpās Lāčplēša (toreiz Romanova) ielā 25, kur pirms tam bija darbojies nu
jau vairākus gadus slēgtais Rīgas Jaunais teātris.
Teātra vadību uzņēmās Eduards Smiļģis, aktieru ansambļa meistarības izkopšanai un vienota
stila veidošanai jau no paša sākuma tika ieviesta t.s. konsulārā sistēma, piesaistot teātrim
spēcīgus teātra mākslas un glezniecības, plastikas-ritmikas konsultantus, kamersaspēļu
vadītāju, mūzikas un izrunas konsultantus. Lai izaudzinātu teātra ievirzei atbilstošus aktierus,
jau 1924. gadā nodibināta aktieru studija, kuras audzēkņi tika ieskaitīti aktieru ansamblī.
Teātra repertuārā jau kopš pirmsākumiem bijusi gan pasaules lielā dramaturģija - Raiņa,
Šekspīra, Šillera, Ibsena darbi, gan tā laika talantīgāko autoru lugu uzvedumi.
No 1925. gada DT piedalījies dažādos starptautiskos konkursos, izstādēs, skatēs. 1925. gadā
Parīzes Starptautisko dekoratīvo mākslu izstādē DT saņēma Grand Prix un Diplome d’Honneur.

25.

Mūzika
Jāzeps Vītols
Mūziķiem neatkarīgajā Latvijā bija savs centrs – Latvijas konservatorija. To daudzus gadus
vadīja jau agrāk pazīstamais komponists Jāzeps Vītols.
Latviešu komponistu mūzika sakņojās tautas atstātajā mantojumā. Emilis Melngailis daudz
laika veltīja, apceļodams Latvijas novadus un vākdams tautas melodijas. Vēlāk iznāca E.
Melngaiļa apdarinātās tautasdziesmu melodijas kora dziesmu krājumos. No plašākiem
muzikāliem darbiem ievērību izpelnījās Jāņa Mediņa simfoniskais tēlojums “Imanta”.

26.

Latvijas nacionālā
opera
1919. gada jūnijs, Latvju operas kolektīvs
Latviešu operas vēstures sākums saistāms ar 1912. gadu, kad Pāvula Jurjāna vadībā Rīgā
sāk darboties „Latviešu opera”. Pirmā pasaules kara laikā trupa evakuējas uz Krieviju, bet
1918. gadā Latvijas Mūzikas akadēmijas dibinātāja un ilggadējā rektora profesora Jāzepa
Vītola vadībā atgriežas Rīgā kā „Latvju opera”.
1919. gada 23. janvārī Latvijas Nacionālā opera izrāda savu pirmo iestudējumu – Riharda
Vāgnera operu Klīstošais holandietis.

27.

Opera
Mariss Vētra
Belmonta lomā
operā "Bēgšana no
Seraila“
Ādolfs Kaktiņš
Frančesko lomā operā
"Mona Liza“.1920
Midla Brehmane Štengele
Aīda, 1938
Latvijas Nacionālā opera īsā laikā guva plašu atzinību gan tēvzemē, gan ārvalstīs. Operas
namā viesojās daudzi tolaik slaveni ārzemju diriģenti un dziedātāji. Neatkarības gados izauga
Latvijas opermākslimieku paaudze. Ārzemju publikai bija pazīstami latviešu operdziedātāji
Herta Lūse, Milda Brehmane-Štengele, Ādolfs Kaktiņš, Mariss Vētra un vēl daži citi.
Ar 1922. gadu arī Liepājas pilsētai bija sava opera. Tolaik varēja noskatīties Alfrēda Kalniņa,
Jāņa Mediņa un Jāzepa Mediņa oriģināloperas. Radās vairāki latviešu oriģinālbaleti. Publika
bija iemīļojusi Jāņa Mediņa operu “Uguns un nakts”. Teātru un operas izrādes bija pieejamas
katram, jo cenas bija mērenas.

28.

Dziesmu svētki
VII Vispārējie dziesmu svētki
Neatkarības gados notika 4 vispārējie dziesmu svētki.
Tie bija valsts nozīmes notikumi. 1938. gadā VIII
svētkos piedalījās ap 400 koru ar 17 000 dziedātājiem.
Skatītāju skaits sniedzās simttūkstošos.
Latvijā nebija tāda pagasta, kur nebūtu neviena kora.
Tradīcijām bagātā kora mūzika guva lielus panākumus
ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Diriģenta Teodora
Reitera vadītais koris vairākās Eiropas koncertturnejās
popularizēja latviešu mūziku.

29.

Kino
LĀČPLĒSIS (1930). Režisors Aleksandrs Rusteiķis,
Spīdolas lomā Lilita Bērziņa
Pēteris Lūcis Oskara lomā filmā
“Zvejnieka dēls”
Viens no iecienītākajiem atpūtas veidiem bija kinoteātru apmeklēšana. 1925. gadā Rīgas
kinoteātrus apmeklēja vairāk nekā trīs miljoni apmeklētāju. 1936. gadā Latvijas galvaspilsētā
darbojās 43 kinoteātri. Arī citās pilsētās bija iespējams regulāri noskatīties kinofilmas.
Latvijā pirmās kinofilmas bija bez skaņas, bet ar 1933. gadu radās iespēja veidot skaņufilmas.
No “mēmajām” filmām skatītāju ievērību izpelnījās “Lāčplēsis”.
Valsts neatkarības pēdējos gados kinorežisora Viļa Lapenieka vadībā uzņēma pilnmetrāžas
skaņu filmu “Zvejnieka dēls” pēc V. Lāča romāna motīviem. Šīs mākslas filmas pirmizrāde
kļuva par nozīmīgu notikumu toreizējā kultūras dzīvē.

30.

IV. Tēlotāja māksla
Glezniecība
Tēlniecība

31.

Glezniecība
Pārskats
Mākslinieku grupējumi
“Baltars”
Niklāvs Strunke
Romāns Suta
Konrāds Ubāns
Leo Svemps
Voldemārs Tone
Ludolfs Liberts
Ģederts Eliass
Kārlis Padegs
Voldemārs Irbe

32.

Pārskats
Klasiskās tradīcijas, dabas
studijas
Modernisma izpausmes,
izmantojot ekspersionisma,
kubisma u.c. elementus
Iegūtā valstiskā neatkarība rosināja jaunu attīstības posmu Latvijas mākslā un sekmēja sakaru
nodibināšanu ar Eiropas avangarda centriem.
Nenoliedzami, ka 1919.g. dibinātajai Mākslas akadēmijai ir milzīga nozīme tālākajā Latvijas
mākslas rakstura attīstībā, neraugoties uz ekonomiskajām grūtībām un vadošo mācībspēku
atšķirīgajiem viedokļiem par mākslas attīstības turpmākajiem ceļiem.
Divdesmito – trīsdesmito gadu mākslas procesi iezīmē trauksmainu meklējumu ceļu,
“tradicionālistu” un “modernistu” cīņu, pakāpenisku atteikšanos no klasiskajām tradīcijām un
pievēršanos tai modernisma caurstrāvotajai mākslas attīstības līnijai, kas bija kļuvusi par
noteicošo visā Rietumeiropas mākslā.
Līdz ar to latviešu mākslas nekļuva par šauri provinciālu strāvojumu, bet uzņēma sevī
eiropeiskās vēsmas, tai pat laikā nepazaudējot savu nacionālo savdabību. Raksturīga šī laika
mākslas iezīme ir spēja vispārināt un pat ikdienišķajā saskatīt glezniecisku tēmu.

33.

Mākslinieku grupējumi
Rīgas mākslinieku grupa
Spēcīgākais no mākslinieku grupējumiem. Izveidojās no jauno mākslinieku pulciņa "Zaļā puķe“ (1914. –
1915.) . Pievērsās Rietumeiropas modernās mākslas virzienu studijām .Par savas daiļrades uzdevumu
izvirza jaunus satura un formas meklējumus, kas atspoguļotu tautai tuvu tematiku.
Pārstāvji:
O.Skulme, J.Liepiņš, K.Ubāns, L.Svemps ,U. Skulme, R. Suta, A. Beļcova-Suta, Ģ. Eliass, S. Vidbergs,
V. Tone un citi mākslinieki .
Neatkarīgo mākslinieku vienība
Uzskatīja, ka katrs virziens un izteiksmes līdzeklis ir labs, ciktāl tas sevī ietver patiesas mākslas
vērtības.Nozīmīgs ir šīs biedrības veiktais darbs – plaša mākslas literatūras bibliotēka, monogrāfiski
apcerējumi par māksliniekiem, gleznu un grafiku kolekcija. Kodolu veidoja demokrātiski noskaņoti
mākslinieki reālisti E. Brencēns, J. Jaunsudrabiņš, K. Miesnieks (līdz 1924. g.), A. Štrāls, E.Brastiņš,
H.Vīka un citi.
Mākslinieku biedrība “Sadarbs”
Apvienoja akadēmiski izglītotus latviešu māksliniekus : K.Zāle, J.Madernieks, L.Liberts, K.Miesnieks,
K.Zemdega A. Annuss, K. Brencēns, B. Dzenis, J. Kuga,u.c.
Citi grupējumi
Grupējumi radās un izira. Īsāku laika sprīdi pastāvēja “Zaļā vārna”, kas aicināja “vairāk dzīvības mākslā,
vairāk mākslas dzīvē!” , “Radigars” (Mākslu visiem! Radi, gars!), Mūksalas Mākslinieku biedrība (kopa
latviskā mākslas tradīciju ceļu).

34.

“Baltars” – porcelāna
apgleznošanas darbnīca
Aleksandra Beļcova. Nēģeru motīvs
1925. gadā vairāki mākslinieki (R. Suta, A. Beļcova-Suta, S. Vidbergs un tehniskais vadītājs
D. Abrosimovs) izveidoja porcelāna apgleznošanas darbnīcu "Baltars", kas darbojās līdz
1928. gadam. "Baltara" darbnīcā porcelāna virsglazūras tehnikā tika apgleznoti šķīvji, vāzes,
servīzes. Kompozīcijās dominēja dekoratīvi stilizēts tautas dzīves atveidojums.

35.

Niklāvs Strunke
(1894–1966)
Galvas konstrukcija.
1924.
Florencietis ziemā. 1929.
Runātājs. 1921.
Niklāvs Strunke ir viens no oriģinālākajiem māksliniekiem, kā
arī leģendāra personība latviešu modernistu paaudzē. Ar
lakonisku, mērķtiecīgu tēlainību māksliniekam izdevies atklāt
asociācijām bagāto pasauli, kas iedarbojas uz emocijām.
Daudzos viņa darbos vērojamas kontruktīvisma un kubisma
stila iezīmes.
Labprāt gleznojis pašportretus. Tie atspoguļo gan viņa
raksturu, strauju, nemierīgu, drusku dumpīgu, gan nerimtīgos
mākslinieciskos meklējumus.

36.

Romans Suta
(1896 – 1944)
„Māksla ir tas, kas paplašina mūsu
apziņu, pieliek un pienes pie jau
sajustām un izprastām vērtībām klāt
ko jaunu. Tādēļ saprotami, ka
neviena sabiedrība, neviena tauta
nedrīkst iestigt letarģiskā pieticībā,
bet tām jāprasa no saviem radītājiem
māksliniekiem nepārtraukta
kustība.”
R.Suta
1922. gads. Jūrmala
Romans Suta bija ārkārtīgi radoša un daudzpusīga personība – viņš ne tikai gleznoja,
noformēja un ilustrēja grāmatas, veidoja teātra izrāžu un kino filmu vizuālo noformējumu, bet
arī vadīja savu mākslas studiju, rakstīja presē apcerējumus par mākslu, nodibināja un
darbojās porcelāna apgleznošanas darbnīcā Baltars, izstrādāja dizaina projektus mēbelēm un
interjeru iekārtojumam.
Viens no aktīvākajiem modernisma centienu popularizētājiem un īstenotājiem latviešu mākslā.
Gleznojis klusās dabas, žanriskas figurālās kompozīcijas. Izkopis virtuozu otas tehniku tušas
zīmējumos.

37.

Konrāds Ubāns
(1893 – 1981)
Irbenes iela. 1932
Figūra. 1919
Sākot ar divdesmito gadu otro pusi, Konrāda Ubāna daiļradē vadošo vietu aizvien noteiktāk
ieņem ainava, lai gan palaikam tiek gleznoti arī portreti un klusās dabas. Divdesmito gadu
otrās puses darbos vēl dominē Ubāna iemīļotie pelēcīgie, zilganie, zaļie, arī brūnganie toņi,
„tāds lietus dienu pelēcīgums”.
„Jaunībā es mīlēju vairāk pelēkās dienas. Kādēļ tas bija, to es nevaru pateikt. Man tās bija
patīkamas – pelēkās dienas. (Ubāns)”

38.

Leo Svemps
(1897-1975)
Klusā daba ar ziediem. 1930.g.
Klusā daba ar āboliem. 1930.g.
20to gadu sākumā klusās dabas žanrs bija samērā maz attīstīts, tādēļ Leo Svempu
pamatoti var uzskatīt par šī žanra pamatlicēju latviešu mākslā.
Viņa iecienīto priekšmetu loks nav pārāk plašs – vīna glāze, mērces trauks un āboli vāzē, šķīvī
vai tieši uz galda.

39.

Voldemārs Tone
(1892– 1958)
Pie loga. 1920
Portreta
studija
Anna. 1935
Izcilas noskaņu un smalka kolorīta vērtības ir Voldemāra Tones gleznās. Ja 20to gadu sākumā
viņu interesēja ekspresionisma un kubisma izteiksmes formas, tad vēlāk viņš atgriezās pie
reālisma cilvēku būtības izpētē. Atmetot visu lieko, autors dziļi ielūkojas sava atveidotā tēla
dvēselē.

40.

Ludolfs Liberts
(1895-1959)
Venēcija 1930
Moris
Lauku sievas. 1923
No gleznieciskā reālisma Liberts nonāca līdz konstruktīvismam, kompozīcijas veidodams no
ģeometriskām plaknēm, kuras nereti pārklāja cita citu. Iespējams, ka to ietekmēja viņa
darbošanās scenogrāfijā. Trīsdesmitajos gados, izkopis meistarību līdz virtuozitātei,
mākslinieks attēloja naksnīgas Parīzes ielas, Venēcijas kanālus un dodžu pilis.

41.

Ģederts Eliass
(1887 – 1975)
1920
Cūku svilināšana. Ap 1930
Maija. 1919
Vēl divdesmito gadu beigās parādījās izcili skaistie
Ģ.Eliasa audekli, kuros slavināts sievietes daiļums,
vitalitāte, bet vēlāk, pretstatā oficiālajai salonmākslai viņš
bez jebkādas idealizācijas sāka attēlot latviešu lauku dzīvi.

42.

Kārlis Padegs
(1911 – 1940)
33
gads
Pašportrets ar rozi 1932
“Pašportretā ar rozi” neremdināma
kaislība deg trīs karmīna akcentos –
lūpās, ziedā un toreodora apmetnī,
kas plīvo arēnā pāri satriektajam
vērsim. Vienača sejas stindzinošo
bālumu asi izceļ profila zaļganums,
kamēr mironīgo plaukstu žests
piesaista skatienu sievietes krūts
galam.
Piemineklis Padegam
Madonna ar ložmetēju
Padega mākslā ekspresīvās izteiksmes līnijas iezīmējas sevišķi
skaudri. Tajā cieši savijās seksualitāte un nāves vilkme. Mākslinieks
izteicies: “Man bieži jādzird pārmetumi; kāpēc jūs zīmējat tik riebīgas
bildes, kad pasaulē ir taču tik daudz skaistuma? – bet pasaulē ir arī
tik daudz riebīga – un tas tad arī ir kādam jāzīmē, - atbildu...” Viņa
skaudri sāpīgo pretkara tematikai veltīto darbu internacionālais
skanējumsmūsdienās iegūst īpašu aktualitāti.

43.

Voldemārs Irbe (1893
– 1944)
Ainava
Piemineklis V. Irbem Rīgā, Brīvības
ielas malā pie Dailes teātra
Irbītis glezno
Sabiedrībā bija vairāk populārs ar savu ekscentrisko izskatu un uzvedību: par Irbīti tiek
stāstīts, kā par cilvēku ar garu, neķemmētu bārdu un matiem, viņš vienmēr staigāja basām
kājām, arī ziemā. Vienmēr mugurā bija redzams melnais, mētelim līdzīgais apģērba gabals,
kurā tērpies viņš bieži bija redzams ielās, kājas zem sevis sakrustojis, zīmejam ar saviem
paštaisītajiem krītiņiem. Kā Irbītis pats apgalvojis „Ja kājas ir basas un aukstas, tad galva
ātrāk strādā.“
Mākslinieks pievērsās glezniecībai pasteļa tehnikā uz melna papīra. Irbe gleznoja plaukstas
lieluma uzmetumus – ainavas, pilsētas skatus, žanrus, portretus un ziedus, ko pārdeva par
“mazu, melnu naudiņu”.

44.

Tēlniecība
K.Zāle. Brīvības piemineklis
K.Zāle. Brāļu kapu ansamblis
Tepdors Zaļkalns
Kārlis Zemdega
K.Jansons. Lāčplēsis un Menais bruņinieks. 1932

45.

Kārlis Zāle
(1988 – 1942)
Kārlis Zāle. Ludolfa Liberta gleznotais
portrets
Māte Latvija. Brāļu kapu
centrālais tēls
Brīvības piemineklis
Latvijas brīvvalsts gados tēlniecībā tapa divi grandiozi projekti, un abu autors ir
tēlnieks Kārlis Zāle. Šie projekti ir Brāļu kapi un Brīvības piemineklis.

46.

Brīvības piemineklis
(1931–1935 )
Tēlnieks Kārlis Zāle
Arhitekts Ernests Štālbergs
Brīvības pieminekļa (celts no 1931.–1935.g.) autori ir
tēlnieks Kārlis Zāle un arhitekts E. Štālbergs. Svinīgi
atklāts 1935. gada 18. novembrī.
Piemineklis ir 42 m augsta daudzu skulptūru
kompozīcija, kuras radīšanai izmantots granīts,
travertīns, varš. Tā simbolos izteikts tautas varonības
cildenums, kultūras estētisko un ētisko avotu spēks.
1929. gadā Brīvības pieminekļa komiteja izplatīja
paziņojumu par ziedojumu vākšanu, un no 1932. līdz
1935. gadam pieminekļa celtniecībai tika savākti 3
miljoni latu.

47.

Brīvības statuja
Vēro
Mazu
uzmanīgi,
bērniņuko
krustāmajā
sieviete vēl
bez zvaigznēm
kreklā
tur savās rokās?
Atb.
Virs 19 m augstā obeliska slejas 9 m augsta varā
veidota brīvības statuja, kas ir zviedru tēlnieka
Ragnara Mirsmēdena darbs. Izstieptajās rokās tā
tur 3 piecstūrainas zeltītas zvaigznes, kas simbolizē
Latvijas novadus – Vidzemi, Kurzemi un Latgali.

48.

Obeliska pakājes
skulpturālās grupas
Latvija
Lāčplēsis
Važu rāvēji
Vaidelotis >

49.

Pieminekļa pakājes stūru
grupas
Tēvijas sargi
Darbs
Ģimene
Gara darbinieki

50.

Pieminekļa
pakājes ciļņi
1905.gads
Cīņa pret bermontiešiem uz Dzelzs tilta

51.

Bareljefi uz pieminekli aptverošajām margām
Strēlnieki
Latvju tauta - dziedātāja

52.

Brāļu kapu ansamblis
Ansambļa telpa
sadalīta trīs galvenajās
daļās: ieejas daļā ar vārtiem
un liepu gatvi (sievišķības
simbols), vidusdaļā ar simt
ozolu birzi (vīrišķības
simbols) un paaugstinātas
terases un svētās uguns
altāri (nedziestošās piemiņas
simbols) un, visbeidzot, lejas
daļā ar akmens sienu
ieskautu kapulauku un
sērojošās Mātes Latvijas
tēlu.
Latviešu tautas svētnīca un reizē arī izcils starptautiska mēroga monumentālās
mākslas piemineklis ir Brāļu kapu ansamblis Rīgas Pirmajos Meža kapos. Tas
veltīts Latvijas neatkarības cīņās kritušo karavīru piemiņai. Brāļu kapu ansambli
veidojis radošo autoru kolektīvs: tēlnieks Kārlis Zāle un arhitekti Aleksandrs
Birzenieks (1893–1980), Pēteris Feders (1868–1936) un Andrejs Zeidaks (1874–
1964). Šis unikālais mākslas darbs tapis samērā īsā laikā, proti, 12 gados (1924–
1936).

53.

K.Zāles
veidotie tēli
Brāļu kapos
Ansambļa skulpturālās figūras – jātnieku grupas abpus vārtiem, “Ievainotais jātnieks”, “Divi
brāļi”, Latvijas novadu heraldiskie tēli “Zemgale”, “Kurzeme”, “Vidzeme” un “Latgale”, Latvijas
apriņķu heraldika, Senču un Mātes Latvijas tēls ar kritušajiem dēliem pieder pie visizcilākajiem
sasniegumiem Kārļa Zāles daiļradē un reizē arī pie pašām augstākajām virsotnēm latviešu
monumentālajā tēlniecībā vispār.

54.

Teodors Zaļkalns
(1876 – 1972)
Blaumaņa piemineklis
Mācījies pie izcilā franču tēlnieka O.Rodēna.
Teodors bija viens no pirmajiem profesionālajiem
latviešu tēlniekiem. Viņa darbiem piemīt vienkāršība,
tēlu noskaņu raksturo iekšēja koncentrētība, miers,
apgarotība. Skulptūrās atveidotajos tēlos saskatāma
katra konkrētā cilvēka būtība, dvēseles pārdzīvojumi.
Kapa piemineklis J.Porukam

55.

Teodors Zaļkalns
(līdz 1930.g. – Grīnbergs)
(1876 – 1972)
Latvijas Banka īsteno Teodora
Zaļkalna 1922. gadā izloloto 20 latu
zelta monētas ieceri. Latvijas Nacionālā
vēstures muzeja fondos saglabātais
monētas ģipša modelis ietver Latvijai
būtiskus simbolus.
Piemineklis Modestam Musorgskim. 1919

56.

Kārlis Zemdega
(1894-1963)
Raiņa kapa piemineklis.
Tas radīts kā simbols dzejnieka tēlam. 20. gs. 30. gadu
Eiropā tā bija lielākā monolīta akmens skulptūra. No
taisnstūra pamatnes bloka augšā ceļas atmodinātais
jaunā laika cilvēks - fiziski skaists un garīgi stiprs .
Piemineklis „Tālavas taurētājs”
1937 Piemineklis veltīts Rūjienas
atbrīvotājiem, taču tautā saukts
par ,,Tālavas taurētāju.
Talsu piemineklis brīvības cīnītāju
piemiņai „Koklētājs” ir viena no
augstākajām virsotnēm latviešu tēlniecībā.
Zemdega kā visi tālaika tēlnieki veidoja
monumentus 1.Pasaules karā
kritušajiem, kā arī kapu pieminekļus.

57.

V. Arhitektūra
Pārskats
Tendences arhitektūras stilistikā
Rindu dzīvojamās ēkas
Pilsētas dzīvojamā blokēka
Splendid Palace
Rīgas Centrāltirgus
Ķemeru viesnīca
Tiesu pils
Armijas ekonomiskais veikals
Vienības nams Daugavpilī
20.-30. gadu arhitektūra Gulbenē

58.

Pārskats
20.-30.gadi arhitektūras vēsturē ļoti īss laika posms, tomēr nozīmīgas pēdas
atstātas arī šajā jomā:
59 pilsētas, 49 no tām sagatavoti apbūves plāni. Nozīmīgs notikums – Rīgas
ģenerālā plāna izstrādāšana.
Standartprojekti lauku sētas apbūvei ļoti lēti, tādēļ pieejami visiem. Liela uzmanība
sakoptībai. Uzdevums – nojaukt kara laikā sagrautās ēkas. Ēku krāsošana.
Lauksaimniekiem tā par brīvu.
Tiek celtas skolas (arī mūsējā 1928.g.) , krejotavas, pasta iestādes, dzelzceļa
stacijas, veikali.
1932.g. – atklāts brīvdabas muzejs Juglas ezera krastā (16-19.gs.senceltnes
priekšmeti, darbarīki)
Rīgā –barokāli krāšņais “Splendid Palace”, Ministru padomes ēka (Tiesu pils),
Universālveikals, Centrāltirgus.

59.

Tendences arhitektūra stilistikā
Funkcionālisms
Lietišķa, racionāla arhitektūra, kuru Latvijā sauca par “jaunās
lietišķības” stilu. Raksturīgs izvērsts kubisku būvmasu kārtojums,
plakani jumti, plaši iestiklojumi un kompozīcijas horizontalitāte.
Funkcionālisms parasti izmantoja tehniskas novitātes dzelzsbetona karkasa konstrukcijas, jauna tipa būvmateriālus u.c.
Pārstāvji: T. Hermanovskis, K. Bikše, A. Karra, K. Betge
Celta 1927.gadā kā vasarnīca Ogrē
Neoeklektisms
Neoeklektisms bija historisma paveids, romantizēti
retrospektīva, pārsvarā uz klasisko formu interpretāciju balstīta
arhitektūra. (30.gadu otrajā pusē tās mēģināja oficiāli pasludināt
kā pamatu patiesi nacionālam stilam). Tāpēc neoeklektisms
visvairāk sastopams liela mēroga sabiedrisko ēku arhitektūrā
(Finansu ministrija Vecrīgā, 1937 - 1939, arhitekts A.Klinklāvs,
Tiesu pils, tagad Ministru kabineta ēka Rīgā, 1936 - 1938,
arhitekts F.Skujiņš; daudzfunkcionālais Vienības nams
Daugavpilī,
1936
1937),
arhitekts
V.Vitands).
Tiesu pils (tagad – Ministru kabineta ēka)

60.

Rindu dzīvojamās ēkas
Rīga, Pāvils Dreijmanis, 1926 - 1927
Rīgas pilsētas uzceltās rindu ēku grupas bija pirmie soļi jauna mājokļa tipa meklējumos,
arhitektonisks eksperiments, kas organiski iekļāvās Latvijas reģionālās arhitektūras kontekstā.
Divās atsevišķās vietās Rīgā - Liepājas un Ropažu ielās uzcēla 16 sešdzīvokļu ēkas. Latvijā
šis arhitektūras tips neizplatījās.
To plānojums veidots pēc Anglijā populārā dzīvokļu ēku plānojuma principa: katram dzīvoklim
ir tieša ieeja no āra, un istabas izvietotas divos līmeņos.

61.

Pilsētas dzīvojamā
blokēka
Rīga, J.Asara iela 15, Osvalds Tīlmanis, 1929
Lai risinātu dzīvokļu jautājumu, Rīgas pilsēta finansēja daudzdzīvokļu namu būvniecību. Tās
bija četru vai piecu stāvu celtnes, kurās tika izmantota vismodernākā celtniecības tehnoloģija.
Vislielākā blokēka atradās J.Asara ielā 15. 187 dzīvokļi tika izvietoti trijos korpusos ar U veida
plānu. Daļēji noslēgtā četru stāvu perimetrālā apbūve atvērta pret dienvidiem. Kvartāla
vidusdaļa atstāta apstādījumiem un atpūtas laukumiem, kur sadarbībā ar tēlnieku Rihardu
Mauru veidotas dekoratīvās skulptūras. Materiālu izvēlē noteicošā ir balti-sarkanā gamma.
Sarkano ķieģeļu joslas starp logailām kontrastē ar sienu gaišo apmetumu.

62.

„Splendid Palace”
1923
„Splendid Palace”, elegantākais no Rīgas kinoteātriem, celts 1923. gadā pēc arhitekta Fridriha
Skujiņa projekta, īpaši paredzot ēku kino demonstrēšanai.
„Spelndid Palace” 20.gs. sākuma rīdziniekus savaldzināja ar savu greznumu un vērienu – aiz
skulpturāli izrotātās fasādes slēpās bagātīgs neorokoko interjers ar sienu gleznojumiem,
plastiski dekoratīviem veidojumiem, zeltītiem akcentiem un plašu skatītāju zāli ar 824
sēdvietām kino baudītājiem.

63.

Rīgas centrāltirgus
1924- 1930
Centrālais tirgus Rīgā (1924- 1930), arhitekti P.Dreijmanis un P. Pavlovs, inženieri V.Isajevs un
G.Tolstojs) ir grandiozs komplekss, kas sastāv no pieciem paviljoniem, kuru kopējā platība ir
16000 m2 . Tā ir viena no ievērojamākām 20.gadu būvēm Latvijā . Tirgus paviljonu pamatā ir
cepelīnu angāru konstrukcijas (metāla lokveida kopnes), kuras pēc I pasaules kara nonāca
Rīgas pilsētas īpašumā. Tirgus arhitektūrā jūtama racionālistisko formveides paņēmienu, kā arī
neoklasicisma ietekme.

64.

Ķemeru viesnīca
Arh. E.Laube 1936
1936.gadā tika uzcelta Ķemeru viesnīca (arhitekts E.Laube). Tā bija populāra ne vien Latvijā,
bet arī ārvalstīs. Stilistiski viesnīca ir viens no spilgtākajiem neoeklektisma paraugiem Latvijas
arhitektūrā.

65.

Tiesu pils
arh. F. Skujiņš
1938
Latvijas tiesu pils vietu izraudzījās Valsts Prezidents Dr. Kārlis Ulmanis. Izvēle bija ārkārtīgi
rūpīgi izsvērta. Iecerētajai būvei vajadzēja atrasties pilsētas centrā, turklāt nozīmīgā un
prestižā vietā. 1938.gada 9.decembrī notika svinīgs Tiesu pils atklāšanas pasākums. Tiesu pilī
bija 130 sēžu zāles, kabineti un kancelejas. Arī agrāko Senāta zāli, kas tagad kalpo kā Ministru
kabineta sēžu zāle rotā uzraksts – Kārļa Ulmaņa vārdi – “Viens likums - viena taisnība visiem”.

66.

Armijas ekonomiskais veikals.
Arh. A.Galindoms
1940
Armijas ekonomiskais veikals (tagad galerija “Centrs”) ir modernizēta neoklasicisma celtne.
Ēka celta 1936 -1940.g. Pēc arhitekta A.Galindoma projekta. Ēka tika celta kā piecstāvu
celtne, kur četros stāvos atradās veikali, bet piektajā – restorāns.

67.

Vienības nams Daugavpilī
Arhitekts A.Vītands
1937. gadā pēc valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa ierosinājuma par valsts piešķirtajiem
līdzekļiem Daugavpils centrā uzcēla. Tā bija modernākā daudzfunkcionējošā ēka Eiropā.
Vienības namā atradās Daugavpils teātris, latviešu biedrība, bibliotēka un citas sabiedriskās
iestādes. Plašu darbību Daugavpilī ieviesa latviešu biedrība, organizējot dažādus kultūras
pasākumus, aktīvi darbojās aizsargu, skautu, gaidu un mazpulku organizācijas, kā arī dažādas
sporta biedrības

68.

20.-30.g arhitektūra
Gulbenē
1926.gadā būvētā Gulbenes stacija, tā laika presē
tika saukta par Latvijas provincēs lielāko un
modernāko staciju. Arh. P. Feders, historisms.
Gulbenes valsts komerc- un arodskola. Uzcelta
1928.gadā pēc I.Blankenburga projekta. Tagad
Gulbenes ģimnāzija. Neoklasicisma tradīcija.
Gulbenes lauksaimniecības biedrības
krājaizdevumu sabiedrības ēka. 1927.g. arh.
A.Maideļs. Stilizēts baroks.