Eiropa un pasaule 19.-20. gs. mijā

1. Eiropa un pasaule 19.-20. gs. mijā

2. Eiropa un pasaule 19.-20. gs. mijā

• 19.-20. gs. mijā turpinās Eiropas kundzības laikmets pasaulē.
Visas vadošās lielvalstis, izņemot ASV, atrodas Eiropā.
• Vairāk kā 50% no pasaules zemēm (Āfrikā, Āzijā, Centrālamerikā
un Dienvidamerikā) atrodas koloniālā vai puskoloniālā
apspiestībā.
• Visvarenākā valsts ir Lielbritānija – tās kontrolē ir aptuveni 25%
no zemeslodes.
• Pašā Eiropas teritorijā valstu robežas veidojas, nerēķinoties ar
etniskajām, valodas un reliģiskajām īpatnībām, un tas noved pie
Eiropas tautu neapmierinātības un konfliktiem (piemēram, 1848.1849. gadā notiek t.s. „Tautu pavasaris”).

3. Noderīgie jēdzieni

• Koloniālisms – valsts politika, kas ir vērsta
uz teritoriju pakļaušanu, iekļaujot tās savas
ekonomiskās un politiskās ietekmes sfērā.
• Metropole – valsts, kurai ir pakļautas kolonijas.
• Rasisms – ideoloģija un politika, kura balstās idejā,
ka cilvēku rases ir fiziski un garīgi nelīdzvērtīgas.
• Eiropeizācija – Rietumu civilizācijas politisko,
sociālo, saimniecisko un kultūras prakšu pārņemšana
tās kontrolētajās zemēs.

4.

5.

6. Noderīgie jēdzieni

• Nacionālisms – idejiskā kustība, kuras pamatā ir vienas
konkrētas tautas intereses.
• Sociālisms – politiskā un ekonomiskā teorija par sabiedrības
iekārtu, kuras pamatā ir sabiedriskais īpašums un sociālās
vienlīdzības sasniegšana.
• Imperiālisms – valsts politika, kas ir vērsta uz teritoriju un
koloniju iekarošanu, politiskās un ekonomiskās kontroles
nostiprināšanu pār citām zemēm.
⃰ Gan nacionālisms, gan sociālisms nonāk pretrunā ar lielvalstu
imperiālisma politiku.

7. Lielbritānija 19.-20. gs. mijā

• Lielbritānijā ir parlamentārā monarhija => reāla vara
pieder ministru prezidentam – parlamentā dominējošās
partijas līderim, nevis karalim vai karalienei;
• Parlamentā ir trīs partijas: konservatīvā, liberālā un
leiboristu;
• 1837.-1901. – valda karaliene Viktorija => Viktorijas
laikmets;
• Lielbritānijas īpatsvars pasaules ekonomikā ir 30%, bet tā
zaudē savas pozīcijas, jo ASV un Vācijas ekonomika attīstās
ātrāk.

8.

9.

10. Francija 19.-20. gs. mijā

• 1848. – Francijā notiek revolūcija, tiek izveidota un līdz
1852. gadam pastāv Francijas Otrā republika;
• 1852. – tiek izveidota Francijas Otrā impērija;
• 1867.-1871. – Franču-prūšu karš, kurā Francija zaudē =>
Francijai tiek atņemta daļa no teritorijām (piemēram, Elzasa
un Lotringa), tā maksā Vācijai kontribūcijas;
• 1870. –tiek izveidota Francijas Trešā republika => Francija
kļūst par demokrātisku valsti, tomēr tās parlamentā darbojas
ap 20 politiskajām partijām => politiskā nestabilitāte.

11.

12. Vācija 19.-20. gs. mijā

• 1871. – Vācu zemju apvienošanās => tiek izveidota Vācijas
impērija;
• Nozīmīga loma Vācijas impērijas izveidē un nostiprināšanā ir
kancleram Oto fon Bismarkam;
• Likumdošanas vara pieder Reihstāgam, bet augstākā
izpildvara – imperatoram (ķeizaram);
• 1888.-1918. – Vācijas tronī ir ķeizars Vilhelms II;
• Vācijas impērija īsteno agresīvu ārējo politiku =>
militārisms.

13.

14. Austroungārija 19.-20. gs. mijā

• 1848.-1849. – revolūcija Austrijas impērijā; impērijas tautas
cenšas panākt neatkarīgu valstu izveidi, bet revolūcija tiek
apspiesta.
• 1848.-1916. – valda imperators Francis Jozefs I no Hābsburgu
dinastijas.
• 1867. – tiek izveidota duālistiskā valsts (dubultmonarhija) –
Austroungārijas impērija, kurā Ungārijas karalistei bija paredzēta
plaša autonomija.
• 1867. – tiek ieviesta konstitūcija => Austroungārijā nostiprinās
konstitucionālā monarhija, tomēr Ungārijai un Austrijai bija
dažādi parlamenti un valdības.

15.

16.

17. Francis Jozefs I

18. ASV 19.-20. gs. mijā

• 1861.-1865. – Amerikas pilsoņu karš starp Ziemeļiem
(Amerikas Savienotajām Valstīm) un Dienvidiem
(Amerikas Valstu Konfederāciju).
• Amerikas Savienotās Valstis ir prezidentālā republika;
• ASV pastāv divpartiju sistēma => ASV Kongresā
darbojas Demokrātiskā un Republikāniskā partija;
• ASV nav atrisināta rasisma problēma => melnādainie un
indiāņi cīnās par savām tiesībām;
• No 19. gadsimta otrās puses ASV darbojas Kukluksklans.

19.

20.

21.

22. 1905. gada revolūcija Krievijas impērijā

23. Revolūcijas cēloņi:

• Valsts varas nevēlēšanās veikt liberālās reformas;
• Zemnieku sliktais stāvoklis, neatrisinātais agrārais
jautājums (zemnieki veidoja vairāk kā 70% no valsts
iedzīvotājiem);
• Strādnieku sliktais stāvoklis, valsts neiejaucās darba
devēju un strādnieku attiecībās;
• 1904.-1905. gadā notika Krievu-japāņu karš, kas bija
neveiksmīgs Krievijas impērijai;
• Rusifikācijas politika attiecībā uz impērijas nekrievu
tautām (vairāk kā 50% no valsts iedzīvotājiem).

24. Revolūcijas gaita:

• 1905. gada 9. janvāris – „Asiņainā svētdiena” –
miermīlīgas strādnieku demonstrācijas apšaušana
Sanktpēterburgā => revolūcijas sākums;
• 1905. gada rudens – revolūcijas procesu kulminācija;
• 1905. gada 17. oktobris – tiek publicēts „Visaugstākais
manifests par valsts kārtības pilnveidošanu” („17.
oktobra manifests” piešķīra iedzīvotajiem plašas
pilsoniskās brīvības un vēlēšanu tiesības, kā arī
paredzēja Valsts domes izveidi) => Krievijā tiek
likvidēta absolūtā monarhija.

25. Ivans Vladimirovs „Strādnieku apšaušana 1905. gada 9.(22.) janvārī”

26. Iļja Repins „1905. gada 17. oktobra manifests”

27. Revolūcijas gaita:

• Pēc „17. oktobra manifesta” daļa no revolucionāriem
uzskatīja, ka revolūcijas mērķis ir panākts, bet
radikālākā revolucionāru daļa turpināja cīņu, mēģinot
gāzt patvaldību;
• 1906. gads -1907. gada pirmā puse – revolūcijas
procesi mazinās, atsevišķās vietās revolūcija tiek
asiņaini apspiesta;
• 1907. gada jūnijs – revolūcijas beigas.

28. Boriss Kustodijevs „1. maija demonstrācija pie Putilova rūpnīcas”

29. Revolūcijas sekas:

• Absolūto monarhiju Krievijas impērijā nomainīja
konstitucionālā monarhija;
• Politiskās partijas sāka darboties legāli, lielākā daļa
iedzīvotāju ieguva vēlēšanu tiesības;
• Iedzīvotāji ieguva relatīvu sirdsapziņas, vārda un preses
brīvību;
• Relatīvi uzlabojās zemnieku stāvoklis, bet agrārais
jautājums netika atrisināts;
• Relatīvi uzlabojās strādnieku stāvoklis;
• Impērijas nacionālā politika kļuva liberālāka;
• Netika atrisinātas daudzas problēmas, kas izraisīja
revolūciju.

30. 1905. gada revolūcija Latvijas teritorijā

31.

32. Revolūcijas cēloņi Latvijas teritorijā:

• Rīga bija trešais lielākais rūpniecības centrs Krievijas
impērijā. Revolūcijas priekšvakarā Rīgā bija ap 60
000 strādnieku.
• Sociāldemokrātisko ideju izplatība Baltijas guberņās.
1904. gadā tika dibināta Latviešu sociāldemokrātiskā
strādnieku partija (LSDSP).
• Neatrisinātais agrārais jautājums: liels latviešu
bezzemnieku skaits.
• Latvieši izjuta divkāršo nacionālo jūgu – no vācu
muižnieku un krievu ierēdniecības puses.

33. 1905. gada revolūcijas sākums Latvijas teritorijā:

• 13.01.1905. – strādnieku kolonna no Kuzņecova
porcelāna un fajansa fabrikas atnāca uz pilsētas
centru => uz demonstrantiem tika atklāta uguns, šāva
arī no pūļa. =>
• Ir ziņas par 67 kritušajiem un no ievainojumiem
mirušajiem, apmēram 84 tika ievainoti.

34.

Kuzņecova fabrika 1870. gadā
un tās vieta mūsdienās

35.

1905. gada 13. janvāris Rīgā

36. 1905. gada revolūcijas izpausmes Latvijas teritorijā:

• Latviešu strādnieku, zemnieku un inteliģences dalība Krievijas
impērijas Oktobra ģenerālstreikā;
• Plaši mītiņi, sapulces un demonstrācijas. 20.10.1905. 22.10.1905. – mītiņš Grīziņkalnā;
• Kaujinieki – bruņotas strādnieku vienības.
• Rīcības komitejas – pagastu pārvaldes izpildorgāni;
• Tautas milicija – bruņotas lauku iedzīvotāju vienības
sabiedriskās kārtības uzturēšanai;
• Baznīcu demonstrācijas.
• Muižu dedzināšana (tika nodedzinātas 96 muižas).

37.

Tautas mītiņš Dundagā. 06.03.1905.

38.

Revolucionāru nodedzinātā Suntažu muiža

39. 1905. gada revolūcijas sekas Latvijas teritorijā:

• Krievijas impērijas varas iestāžu sūtītās soda ekspedīcijas
Baltijas guberņās nogalināja aptuveni 3000 revolucionāru.
• Latvijas teritorijā tika nodedzinātas vairāk nekā 300
zemnieku sētas.
• Vācbaltiešu muižnieki saglabāja savas privilēģijas.
• Mazinājās rusifikācija un latviešu valoda ieguva lielāku
lomu izglītībā.
• Izveidojās pirmās legālās latviešu politiskās partijas.
• Latviešu deputāti varēja pārstāvēt savus vēlētājus
Krievijas impērijas Valsts domē.

40.

Piemineklis 1905. gada 13. janvāra notikumiem (tēlnieks
Alberts Terpilovskis, arhitekts Kārlis Plūksna, 1959./1960.)

41.

Piemineklis 1905. gada revolūcijas notikumiem Grīziņkalnā (tēlnieki Valdis
Albergs, Liliāna Kraukle, arhitekts Gunārs Lūsis-Grīnbergs, 1975.)