Valodas kultūras jēdziens un izpratne

1. Lietišķā latviešu valoda

Valsts policijas koledžas
Humanitārā katedra
Lietišķā latviešu valoda
1.tēma
Valodas kultūras jēdziens un izpratne

2. Definīcija

Valodas kultūras jēdziens ir attiecināms uz literāro valodu.
Valodas kultūras izpratne ir divējāda – gan praktiska, gan teorētiska nozare.
1. Ar valodas kultūru tiek saprasta kopta valoda, resp., literārās valodas
normu zināšanas un prasme tās izmantot gan mutvārdos, gan
rakstveidā. Tās ir izrunas, vārdlietojuma, gramatikas un citas likumības.
Valodas kultūra tiek saistīta arī ar prasmi izmantot izteiksmīgus valodas
līdzekļus dažādos saziņas apstākļos atbilstoši valodas lietotāju mērķiem
un izteikuma saturam. Tiek ņemtas vērā indivīda spējas un prasme savā
valodā ievērot labākos paraugus.
2. Valodas kultūra ir arī zinātnes nozare, kas pētī attiecīgās zināšanas un
prasmes. Galvenais orientieris šādos pētījumos ir literārā norma.

3. Valodas kultūra un funkcijas

Valoda funkcionē sabiedrībā un ir līdzeklis sociālu mērķu
sasniegšanai.
Valodas kultūras nav iedomājama bez valodas funkcionāla
raksturojuma – tieši valodai funkcionējot, rodas praktiski un
teorētiski uzdevumi valodas kultūrā.
Lai tos risinātu, jāpievēršas valodas galvenajām funkcijām un
funkcionālas izpētes aspektiem.

4. Valodas lietojuma sfēras

Valodas galvenās funkcijas ir vērtējamas filozofiskā aspektā
Valoda tiek lietota galvenokārt divās sociālās sfērās:
1) individuālās organizēšanas sfērā un
2) sociālās organizēšanas sfērā.
Indivīds valodas izmantošanā parādās kā noteikta sociuma
loceklis.

5. Valodas individuālā funkcija

Individuālās organizēšanas sfērā valoda funkcionē kā domāšanas un
domu atspoguļošanas (formulēšanas) līdzeklis.
Tā ir valodas reprezentatīvā funkcija.
Tās uzdevums ir veidot valodas materiālo formu, lai izzinātu objektīvu
īstenību un patiesību.
Šajā procesā piedalās:
subjekts – valodas producētājs
objekts - īstenība, objektīvā realitāte

6. Valodas sociālā funkcijas

Sociālās organizēšanas sfērā tiek iesaistīts subjekts, objekts un arī adresāts.
Valodas pamatfunkcijas – saziņas līdzekļa un sociālās prakses organizēšana.
Saziņas jeb komunikatīvā funkcija ir nozīmīgākā valodas funkcija
sabiedrībā.
Tās uzdevums ir nodrošināt sociālās attiecības. Saziņā piedalās:
subjekts, kas producē valodu
adresāts, uz ko tā ir vērsta
objekts – tas, par ko ir saziņa.
Subjekts ir aktīvs; tas tiecas aktivizēt adresātu sev (saviem uzskatiem) par labu.

7. Valodas pakārtotas funkcijas

Valodai kā saziņas līdzeklim ir divas pakārtotas funkcijas:
1) fatiskā jeb tieša kontakta funkcija, kas regulē
komunikācijas sākšanu, turpināšanu un beigšanu
2) metalingvistiskā funkcija, resp., valodas īpašību
noskaidrošanas funkcija.
To izmanto, apgūstot vai mācot valodu – gan dzimto, gan
svešvalodu

8. Valodas sociālā funkcija

Sociālās prakses jeb darbības organizēšanas funkciju var uzskatīt arī par pragmatisku
funkciju.
Tās uzdevums ir ar valodas palīdzību gūt vēlamo rezultātu sociālā sfērā.
Parasti, ietekmējot adresātu, cenšas mainīt objektu vai vismaz attieksmi pret to.
Šai funkcijai arī ir pakārtotas funkcijas:
1) emotīvā, resp., ekspresīvi emocionālā funkcija – tajā tiek pausta attieksme
pret runas saturu
2) apelatīvā funkcija vērsta uz adresātu, lai to ietekmētu un rosinātu darboties.
Fakultatīvas funkcijas ir :
1) estētiskā jeb poētiskā – tā paredzēta adresāta estētisko jūtu ietekmēšanai;
2) tā sauktā maģiskā funkcija, ar kuru cenšas pakļaut adresātu savai gribai. Visas
iespējamās valodas funkcijas ir attīstījušās reizē ar valodu.

9. Secinājums

Pieaugot valodas nozīmei sabiedrībā, valodas funkcijas tiek
izmantotas gan indivīda, gan sabiedrības interesēs.
Pirmsliterāro valodu attīstības stadijā šīs funkcijas nedaudz
atšķiras no tām pašām funkcijā literārajās valodās, taču galvenie
principi, kas nozīmīgi valodas un sabiedrības dzīvē, ir nemainīgi

10. Valodas funkcijas

1) izziņas līdzeklis,
2) domāšanas līdzeklis,
3) cilvēka apziņas izpausmes līdzeklis,
4) sazināšanās līdzeklis,
5) ietekmēšanas līdzeklis,
6) kultūras veidošanas, apgūšanas un izplatīšanas līdzeklis,
7) viena no svarīgākajām tautas un nācijas pazīmēm

11. Valoda ir - valodas sistēma, gramatiskās kategorijas, sintaktiskie modeļi. Runa ir valodas realizācija runas plūsmā, konkrēts

runāts vai
rakstīts teksts.
Valoda un runa ir savā starpā cieši saistītas un viena bez
otras nav iedomājamas.
Iekšējā runa ir īpašs runas darbības veids, kas attīstījusies uz
ārējās runas pamata.

12. Valodas kultūras obligātās pazīmes ir valodas pareizība, skaidrība, precizitāte un tīrība. Šīs pazīmes nosaka literārās valodas

normas.
Valoda ir pareiza, ja ievēro gramatikas un fonētikas
likumības, ja valodas «būvmateriālu» (vārdus un frāzes)
pareizi sakārto pēc valodā pastāvošās gramatiskās sistēmas
teikumos.
Citas pazīmes ir mazāk obligātas, piemēram, runas/teksta
koncentrētība, vienkāršība, bagātība, atsevišķiem stiliem dzīvums, ietekmīgums, tēlainība, labskaņa.

13. Valodas skaidrība

Valoda ir skaidra, ja lasītājs vai klausītājs runu vai tekstu var
uztvert, ja rakstītais vai teiktais nerada saturiskus pārpratumus,
ja nav nemotivētu divdomību.
Skaidra valoda nav identificējama ar primitīvu valodu.
Ne katrreiz skaidrā valodā izteikta doma vai mākslinieciski
piesātināts tēls uzreiz ir uztverams un izprotams. Te grūtības
rada runas, resp., teksta uztvērēja pieredze, priekšzināšanas,
vecums, izglītība (īpaši profesionālā) un citi faktori, bet ne
valodas izteiksmes līdzekļi.

14. Valodas precizitāte

Valoda ir precīza, ja runa vai teksts atbilst tam, ko autors ir
gribējis teikt.
Valodas precizitāte, runājot vai rakstot jēdzienos, ir atšķirīga no
precizitātes, kas izteikta tēlos. Precīzs vārdu lietojums ir
obligāts zinātniskajā stilā, lietišķajos rakstos, publicistikā.
Sarunvalodā un daiļliteratūrā valodas precizitātei ir cits
raksturs - izteikties tēlos, jo vārds daiļliteratūrā bez loģiskā
satura izsaka arī stilizējošu un ekspresīvu papildinformāciju un
tās radītās asociācijas, kam ir citas precizitātes saturs.

15. Valodas tīrība

Valodas tīrību sargā literārās valodas normas.
Valodu piegružo nevajadzīgs "imports". Vārdu vai vārdu
nozīmju aizguvumi ir viens no leksikas bagātināšanas avotiem.
Barbarismi vai latviešu valodas vārdi ar barbarisma nozīmi.
Valodu piesārņo arī žargonismu, vulgārismu un vienkāršrunas
vārdu nemotivēts lietojums

16.

17. Valoda pieder man, tāpēc, ka es to producēju. Valoda man nepieder, tāpēc, ka es to nevaru producēt citādi, nekā daru.

(V.Humbolts.)
Paldies!