4.4. Sengrieķu atstātais intelektuālais mantojums
I. Tas aizsākās Senajā Grieķijā
Grieķu zinātne – antīkās kultūras fenomens
Ko Tu jau zini par šiem sengrieķu gudrajiem?
II. Sengrieķu filozofija
Septiņi gudrie
7 gudrie (7./6.gs.p.m.ē.) Izlasi izteikumus un atrodi vienojošo!
Natūrfilozofi
Heraklīts (ap 544 - ap 483 p. m. ē).
Demokrīts (p.m.ē. 490-360)
Sokrāts (470/469 - 399 p.m.ē.)
Platons (427.-347. g.p.m.ē.) Ideālistiskā virziena pamatlicējs filozofijā.
Platona alas teorija
Aristotelis Pārstāvēja filozofijas materiālistisko novirzienu.
Aristotelis
Filozofoja hellēnisma periodā
Kiniķi
Stoicisms
Epikūrisms
III. Matemātika, fizika
Pitagors
Eiklīds 330 BC–c. 275 BC
Arhimēds (287 - 212 B.C.)
Seno grieķu laika izjūta
V. Medicīna
Hipokrāts (460-370 p.m.ē. )
Hipokrāts par temperamentu tipiem
4.4. Sengrieķu atstātais intelektuālais mantojums
2.56M
Category: culturologyculturology

Sengrieķu atstātais intelektuālais mantojums

1. 4.4. Sengrieķu atstātais intelektuālais mantojums

I. Attieksme pret zinātni
II. Filozofija
7 gudrie
Heraklīts
Demokrīts
Platons
Aristotelis
Sokrāts
Kiniķi
Stoiķi
Epikūrieši
III. Matemātika , fizika
Pitagors
Eiklids
IV. Vēsture, ģeogrāfija
Herodots
V. Medicīna
Hipokrāts
Hipokrāts
Arhimēds

2. I. Tas aizsākās Senajā Grieķijā

Pasaules izcilo zinātnieku plejāde (16.-20.gs)
Sengrieķu kultūra ir laiks, kad mēs varam runāt par zinātniskās zinātnes
aizsākumiem

3. Grieķu zinātne – antīkās kultūras fenomens

Izvērtē šo izgudrojumu praktisko pielietojamību!
Platona radītais
kosmoloģiskais modelis
earth elements were heavy
and, therefore, low; fire
elements were light and
located up high
Aristarha
kosmoloģiskais
modelis ar
Sauli centrā
Aristoteļa projektētais
lodes kustības ceļš
“Dodiet man atbalsta
punktu, un es
iekustināšu zemeslodi.”
Arhimēds
• Zinātņu pamatmērķis
nav prakticisms un ar
to saistītā konkrētā
pielietojamība
ikdienas dzīves
dažādās sfērās, bet
gan patiesības
noskaidrošana, dabas
likumsakarību
izpētīšana.
• Sengrieķi katrā no
daudzajām zinātņu
nozarēm veido
sistēmu, nevis
vienkārši uzkrāj
attiecīgus faktus,
viņus interesē
parādību cēloņi un
savstarpējās
likumsakarības.

4. Ko Tu jau zini par šiem sengrieķu gudrajiem?

Pitagors
Heraklīts
Eiklids
Parmenīds
Arhimēds
Demokrīts
Hipokrāts
Platons
Herodots
Aristotelis

5. II. Sengrieķu filozofija

Senā Grieķija – filozofijas dzimtene
Kiniķi
Kiniķi
Stoiķi
Stoiķi
Hedoniķi
Epikurieši
Epikūrieši
7 gudrie
Hedoniķi
Heraklīts
Parmenīds
Pirmssokrātiskais periods
6.-5.gs.p.m.ē.
Sokrāts
Platons
Aristotelis
Klasiskais periods
5.-4. gs. p.m.ē.
Hellēniskais p
4.-1.gs.p.m.ē.
Filozofijas rašanās iemesli
Sengrieķu domātāji juta, ka mitoloģizētā reliģija un dievi nesniedz atbildes
uz cilvēkam tik nozīmīgajiem jautājumiem par pasaules un cilvēka dzīves jēgu. Tie
radīja īpašu domāšanas veidu, kas balstījās uz saprātu un lika civēkam pašam
meklēt atbildes uz šiem jautājumiem. Tā radās filozofija.

6. Septiņi gudrie

«Septiņi gudrie ... Tā grieķi sauca dažus savus likumdevējus un
sabiedriskos darbiniekus, kas dzīvoja 7. gadsimta beigās un 6. gadsimta pirmajā
pusē p. m. ē. un kļuva slaveni ar savām īsajām, aprautajām, bet kodolīgajām
sentencēm par cilvēka dzīvi.Tā ir mērena, saprātīga un valstiska pilsoņa dzīves
gudrība. Visās lietās viņi iesaka i e v ē r o t m ē r u, vairīties no pārmērībām un s a v
a l d ī t s e v i.
Ja cilvēks dziji ieskatās sevī, tad viņš tur var atrast visas dzīves un
pasaules pamatlikumus. Tāpēc tas, kas pazīst sevi, pazīst arī pasauli un dzīvi. Un
otrādi: nepazīstot pasauli, nevar pazīt arī sevi, jo cilvēks ir pasaulē un pasaule ir
cilvēkā.
Cilvēkam nav, jānododas tikai personiskiem dzīves mērķiem bet tam
jāievēro arī citu cilvēku intereses, jābūt kārtīgam ģimenes un valsts loceklim. Tas ir
otrais domu pamatvirziens, kas izpaužas septiņu gudro atziņās: mācies paklausīt,
godā savu: vecākus, dari savu darbu un esi krietns, godīgs pilsonis; pret cilvēkiem
izturies kritiski, tomēr humāni; ne visi ir labi, tāpēc nepārsteidzies draugu izvēlē!

7. 7 gudrie (7./6.gs.p.m.ē.) Izlasi izteikumus un atrodi vienojošo!


Pazīsti pats sevi!
Ieturi mēru!
Neesi bezdarbīgs; pat tad ne, ja esi bagāts!
Neko par daudz!
Par neredzamo spried pēc redzamā!
Otram neieteic patīkamāko, bet labāko!
Grūti ir labam būt.
Visu, kas mans, es nesu sev līdz.
Valdi pār savu baudkāri!
Par mirušiem nerunā ļaunu!
Prieki ir pārejoši, tikumi – nepārejoši.
Laimē esi mērens, nelaimē – apdomīgs!
Labais pūlī nav atrodams.
Nelielies laimē, nepazemojies nelaimē!"
Uzmanības
centrā
atrodas
cilvēks un
viņa morāle

8. Natūrfilozofi

Parmenīds: Nekas nemainās. Viss esošais pastāvējis
vienmēr. Nevar rasties kas tāds, kā agrāk nav bijis.
Kuram no šiem viedokļiem pievienojiet Tu?
Heraklīts: Viss plūst, viss mainās. Divreiz vienā upē
iekāpt nav iespējams.
Demokrīts – atomu teorijas pamatlicējs.

9. Heraklīts (ap 544 - ap 483 p. m. ē).

Dziļā rūgtumā pret pūli Heraklīts atstāj Efesu
un kļūst par pirmo slaveno eremītu (gr. erēmosvientuļš). No kalnu virsotnēm vērodams cilvēku dzīvi,
viņš iegrimst dziļās pārdomās par cilvēku un visas
pasaules likteņiem un tā atklāj savu slaveno universālās
kustības likumu: v i s s p l ū s t u n m a i n ā s, nekas
nestāv uz vietas un nepaliek tāds, kāds bijis. Viss, kas
pastāv pasaulē, pastāv tikai kustībā un saglabājas tikai
maiņā. Viss ir mūžīgā tapšanas procesā. Nemainīga
esošā nav, ir tikai topošais. Cilvēks «nevar iekāpt
divreiz vienā un tai pašā upē», saka Heraklīts, jo «tek
arvien jauni un jauni ūdeņi klāt un garām», tāpēc upe
savā ziņā «ir tā pati un arī nav tā pati».
Novērtē šos Heraklīta izteikumus!
Heraklīts. Fragments no
Rafaela gleznas “Atēnu skola”
• Ceļš augšup ir tas pats ceļš lejup
• Ja piepildītos viss, ko cilvēki vēlas, viņi nekļūtu
laimīgāki.
• Ēzelis izvēlē dos priekšroku salmiem, nevis
zeltam.

10. Demokrīts (p.m.ē. 490-360)

Novērtē šo Demokrīta izteikumu aktualitāti
mūsdienās!
Sliktākais, ko var apgūt jaunatne ir - vieglprātība. Jo tā ir
tādu izpriecu pamatā, no kurām ceļas netikumi.
Tam, kurš nekad nespēj pretoties naudas kārdinājumam,
nav lemts būt laimīgam.
Sengrieķu filozofs,
materiālists. Viens no
atomisma pamatlicējiem.
Demokrīta pasaules uzskata
pamatā ir viņa mācība par
atomiem. Viss esošais, pēc
viņa domām, sastāv no
kustīgiem atomiem, kas
nepārtraukti pārvietojas, un
tukšuma.
Nerunā un nedari neko sliktu pat vienatnē. Mācies pats
no sevis kaunēties vēl vairāk nekā no citiem.
Nevis bailēm, bet pienākuma apziņai ir jāattur mūs no
sliktas rīcības.
Vīrišķība likteņa triecienus padara par nenozīmīgiem.
Likumi nav vajadzīgi ne labiem, ne arī sliktiem
cilvēkiem. Pirmie pēc tiem neizjūt vajadzību, otrie no
tiem nekļūst labāki.

11. Sokrāts (470/469 - 399 p.m.ē.)

Atēnu valstsvīriem
Sokrata darbība
nepatika, un, apsūdzot
Sokratu bezdievībā un
jaunatnes samaitāšanā,
tādēļ viņš tika notiesāts
ar nāvi. Par spīti tam,
ka bija iespēja izbēgt,
Sokrats nevēlējās
atkāpties no saviem
uzskatiem.
Par centrālo Sokrata filozofiskajā domā kļuva tikumības problēma. Sokrata
vadmotīvs: "Izzini pats sevi." Viņš bija ētikas zinātnes pamatlicējs. Cilvēkam jātiecas pēc
zināšanām, jo tikai tad viņš sapratīs labo un ļauno un rīkosies ētiski. "Es zinu, ka es neko
nezinu", viņš teica, kaut gan Delfu orākuls viņu bija atzinis par gudrāko vīru. Daļēji šis
Sokrata apgalvojums bija spēle: viņš mēdz ar saviem veiklajiem jautājumiem iedzīt
strupceļā cilvēkus, kas sevi uzskatīja par gudriem, tādējādi piespiežot tos atzīt, ka patiesībā
viņi daudz ko nezina.

12. Platons (427.-347. g.p.m.ē.) Ideālistiskā virziena pamatlicējs filozofijā.

Platons bija nozīmīgs Senās Grieķijas filozofs, Sokrāta māceklis, Aristoteļa
skolotājs, rakstnieks un Atēnu akadēmijas dibinātājs. Viņu interesē mainīgais un nemainīgais
šai pasaulē.
Platona uztverē reālo lietu un parādību pasaule ir tikai ēnu un atspulgu valstība.
Īstenā, t, i., ideju pasaule paceļas pāri mainīgajai, laika plūdumam pakļautajai cilvēciskajai
realitātei. Pretstatā tai ideju pasaule ir mūžīga un nemainīga.
Platons lieto vārdu "paradigma", t. i., paraugs, piemērs, līdz ar to uzsverot, ka ideja
kā absolūtais pirmtēls nosaka, kādai ir jābūt katrai lietai.
Pēc viņa domām, patiesība - dziļi slēpta - jau mīt cilvēkā. Tā tikai jāprot ieraudzīt.
Un ieraudzīt to var, vienīgi skatoties gara acīm.
Platona mācība ir atstājusi iespaidu uz Rietumu kultūru. Platonam viņpasaule ir
abstraktu formu un ideju valstība, kristietībai - personificēta Dieva valstība.
Ar Platonu aizsākas virziens, kuru filosofijas vēsturē mēdz dēvēt par ideālismu.

13. Platona alas teorija

Mācību par idejām Platons rezumē “alegorijā par alu”. Važās iekaltie ļaudis sēž
alā ar muguru pret ieeju un saules gaismu. Nakti alas ārpusē kuras ugunskurs. Alā sēdošie
redz šaudīgās ēnas, ko met garāmejošie cilvēki, un dzird viņu balsis. Ieslodzītajiem šķiet, ka
redzamais arī ir tā īstā pasaule.
Bet, ja kāds no gūstekņiem atbrīvotos un izietu no alas, āra gaisma viņu sākumā
apžilbinātu , bet vēlāk viņš sāktu saskatīt lietas, kādas tās ir.

14. Aristotelis Pārstāvēja filozofijas materiālistisko novirzienu.

Par nemirstīgo elementu
cilvēkā uzskatīja nevis
dvēseli, bet drīzāk intelektu.
Sengrieķu filozofs
Aristotelis
(384.– 322. g.p.m.ē.)
Četri pamatelementi,
no kā bija
nonācis līdz
atziņai,
ka pasauli veido
būvēts
viss esošais
četri pamatelementi : gaiss, zeme,
ūdens un uguns. Mūsdienās to
varam interpretēt kā četrus vielas
agregātstāvokļus: gāzveida
stāvoklis, šķidrums, cietviela un
plazma.
Aristoteļa kosmoloģiskie
priekšstati – Visuma
centrā Zeme
Aristotelis uzskatīja, ka pasaule ir loģiski
uzbūvēta un katrai lietai ir sava vieta. Pasaules centrā
ir Zeme, jo tā ir vissmagākā. Ap Zemi kustas
vairākas sfēras, kas kustās ar dažādie ātrumiem un
tās visas kustina Dievs.

15. Aristotelis

Vislielāko ieguldījumu pasaules kultūrā Aristotelis devis ar pētījumu par savām
metodēm. Attiecībā uz jebkuru izpētes jomu viņš prasīja lai būtu veikti korekti novērojumi
un eksperimenti, bet to rezultāti pakļauti nopietnai analīzi.
Viņu pamatoti uzskata par moderno zinātņu pamatlicēju. Viņš radīja daudzas
zināšanu sistematizācijas metodes, kuras izmanto arī šodien. Aristotelis ir autors daudziem
zinātniskiem un filozofiskiem terminiem.
Savā daudzpusīgajā darbībā viņš skāra ne tikai filozofijas un loģikas zinātni, bet
arī mākslas teoriju, literatūras un teātra jautājumus.
Novērtē Aristoteļa izteikumus par gudrību un zinībām!
Gudrība nav tikai zināšanas, bet arī prasme zināšanas likt lietā."
"Gudrais nemeklē baudas, bet izvairās no ciešanām."
"Gudrība ir dārgums, ko nevar iztērēt"
"Jo vairāk zini, jo vairāk ir iemeslu šaubīties."
"Atšķirība starp izglītotu un neizglītotu cilvēku ir tāda pati kā starp dzīvu un mirušu."
"Izziņa sākas ar izbrīnu."
"Derīgais dažādām būtnēm ir dažāds, tāpēc nav vienas gudrības, kas derētu visiem, tāpat kā
arī māksla visām būtnēm nav vienāda.“
"Vispatīkamāk dzirdēt tādus vārdus, kas dod mums kādas zināšanas."

16. Filozofoja hellēnisma periodā

Hellēnisma periodā, saplūstot dažādām reliģiskām un filozofiskām
ietekmēm, uzmanbas centrā izvirzījās ētiskas dabas jautājumi par to, kur atrast
laimīgas dzīves atslēgu. Balstoties uz Sokrāta, Platona, Aristoteļa mācībām,
radās vairāki atšķirīgi filozofiski virzieni, kas šos pamatjautājumus mēģināja
risināt visai atšķirīgā veidā. Pie nozīmīgākajiem var minēt kinismu, stoicismu un
epikūrismu.
Kiniķi
Stoiķi
Epikūrieši

17. Kiniķi

Kiniķi dzīves laimi
meklēja askēzē, viņi centās
atbrīvoties no visām liekajām un
nevajadzīgajām prasībām, kļūstot
par "nabadzības filozofiem". Bieži
vien kiniķu vienīgā manta bija
ubaga tarba, ceļa spieķis un
apmetnis. Kiniķi aicināja
atgriezties pie dabas, noraidot
kultūras iedibinātās tradīcijas kā
nevajadzīgas.
Par populārāko kiniķi
cilvēces vēsturē tiek uzskatīts
Diogens, kurš dzīvojis mucā,
nepazinis kaunu un nerēķinājies ar
apkārtējo jūtām, savā dzīvē
realizējis kinisko principu - "jo
mazāk vajadzību, jo labāk".
Mūsdienās ar vārdu
ciniķis apzīmē tādu cilvēku, kam
raksturīga izaicinoši nicīga
izturēšanās pret vispārpieņemtajām
pieklājības un tikumības normām.

18. Stoicisms

Arī šodien runājam par stoisku mieru
tādos brīžos, kad cilvēks nesatricināmā
savaldībā pārdzīvo likteņa triecienus.
Stoiķi (4. un 3. gs. mijā p. m. ē.) galveno uzmanību pievērsa pašā dabā
pastāvošajām likumībām, kas noteica arī cilvēka dzīvi. Viņi, uzskatot tās par nenovēršamām,
aicināja samierināties ar likteni, godprātīgi spēlēt tā iedalīto lomu dzīvē, stoiskā mierā
pārdzīvot apstākļu sakritību radītos triecienus.
Tas noteica arī attieksmi pret nāvi, kas ir pašas dabas nosacīta, tātad
likumsakarīga un nepieciešama.
Stoiķi mācīja nošķirt to, kas ir atkarīgs no paša (tādas tikumiskās iezīmes kā
savaldība, prasme kontrolēt savas domas, vēlmes, alkas), no ārējo apstākļu radītajām
ietekmēm, kuras kontrolēt un iespaidot nav cilvēka spēkos (nauda, manta, kas pakļauta
iznīcības briesmām, slava, kuru viens ļaunprātis nelietīgi var samaitāt). Viņu filozofiskā
teorija rosināja uztraukties tikai par to, kas ir no paša atkarīgs. Šī filozofiskā mācība ļoti lielu
nozīmi ieguva Romas kultūrā.

19. Epikūrisms

"Tver mirkli“ - tā skan viens no
epikūriešu centrālajiem saukļiem.
Epikūrs. Fragments no Rafaela gleznas “Atēnu skola”
Epikūrieši bija antīkās pasaules baudu filozofi. Viņi mācīja izvairīties no
ciešanām, bet neskriet pakaļ jebkurai baudai, brīdinot, ka nepārdomāts baudas mirklis vēlāk
spēj sagādāt neizmērojamas sāpes un vilšanos.
Lai gan epikūrieši neatsacījās no ķermeniskajām baudām, tomēr augstāk par tām
vērtēja garīgās, kas saistījās ar dvēseles prieku un harmonijas izjūtām, ar atmiņām, cerībām,
dvēseles mieru.
Viņi mācīja nebaidīties no nāves, jo, kamēr vien cilvēks ir dzīvs, tikmēr nāves
nav, bet, kad iestājas nāve, tad vairs nav cilvēka.
Epikūriešus sauc arī par dārza filozofiem, jo, meklēdams noslēgtību no pasaules
ļaunuma, no politikas, no pūļa un burzmas, Epikūrs nopircis dārzu un tajā ierīkojis skolu
savu filozofisko mācību popularizēšanai.

20. III. Matemātika, fizika

Zinātne grieķiem drīzāk bija
cildens laika pavadīšanas līdzeklis, sevis
izkopšanas veids nekā praktiska dzīvi
pārveidojoša metode.
Zinātne skaitījās tāda sfēra, kur
pat cilvēki bija varenāki par dieviem, tāpēc
grieķi cienīja izglītību un tā viņiem bija
ļoti nozīmīga vērtība.
Ievērojamāko matemātiķu vidū
jāmin Eiklīds (ap 300. g.p.m.ē.), Pitagors
(580.-500 g.m.ē.) un arī Arhimēds (287.212. g. p.m.ē.). Uz šo zinātnieku
sasniegumiem un atklājumiem ir
veidojusies mūsdienu matemātika,
astronomija un fizika.

21. Pitagors

Vienu no matemātikas un filozofijas
pamatlicējiem, mistiķis. Filozofija un matemātika
viņam bijušas tikai līdzeklis pasaules
izzināšanai. Pitagors bijis arī numeroloģijas
pamatlicējs.
Pitagora priekšstats par pasauli - tā ir matemātiskā valodā izsakāma harmonija.
Divas lietas viņš vērtēja augstāk par citām - skaitļus un mūziku. Aritmētiku Pitagors
uzskatīja par visas matemātikas māti (šeit runāts par četrām aritmētiskām darbībām —
saskaitīšanu, atņemšanu, reizināšanu un dalīšanu — I. O.) un uzsvēra, ka no aritmētikas ir
atkarīgas arī ģeometrija, mūzika un astronomija (astroloģija).
Pitagors uzskatīja, ka gaļas ēšana nomāc prāta spējas, mācīja, ka mūzikai ir
ārstnieciska daba, noliedza ķirurģisku iejaukšanos orgānos, domāja, ka cilvēku savstarpējās
attiecībās vissvarīgākā ir draudzība, ka debess ķermeņi ir dzīvas būtnes un tām ir dvēsele.

22. Eiklīds 330 BC–c. 275 BC

Fragments no Rafaela gleznas “Atēnu
skola”
Eiklīda teorēmas 1732. g. izdotā grāmatā
Eiklīds bija sengrieķu matemātiķis. Viņu bieži
sauc par ģeometrijas tēvu. Eiklīds bija pirmais, kurš
darbā “Elementi” svarīgākās matemātiskās zināšanas
izklāstīja kā vienotu teoriju noteiktā secībā. Līdz pat 20.
gs. ar to pilnībā pietika visdažādākajiem
ģeometriskajiem aprēķiniem, tomēr mūsdienās
vispārīgajā relativitātes teorijā un kosmoloģijā jau
nepieciešama arī Rīmana sfēriskā ģeometrija.

23. Arhimēds (287 - 212 B.C.)

Arhimēds - matemātiķis,
fiziķis, inženieris, izgudrotājs
un astronoms. Viņš veltīja
savu dzīvi ģeometrijas izpētei
un izgudroja lielu daudzumu
dažādu mehānismu.
(Papildinformācija komentāros)
Uz šķidrumā iegremdētu
ķermeni iedarbojas
augšupējs spēks, kurš ir
vienāds ar šā ķermeņa
izspiestā šķidruma svaru.
Arhimēda skrūve
Pi=3.14
Arhimēds
Domenico Fetti, 1620

24.

IV. Ģeogrāfija, vēsture
Senā Grieķija ir zinātniskās
kartogrāfijas dzimtene. Senākā zināmā karte
ir Hērodota darinājums (ap 5.gs.p.m.ē.).
Pirmo globusu konstruējis filozofs
Kratess 2.gs. p.m.ē. (skat. zīmējumu lejā)

25.

Herodots
dz ap.490. gadu p.m.ē,
miris aptuveni 425. gadā
Herodota pasaules kartes rekonstrukcija
Herodots - Senās
Grieķijas "vēstures tēvs"
Viņa darbos detalizēti
atspoguļota svešzemju ļaužu
dzīve — viņu ieražas, valoda,
izpausmes, nevērtējot tās
par pareizām vai nepareizām
esam, bet gan cenšoties
atspoguļot tā, kā to redz
konkrētās sabiedrības
indivīdi.

26. Seno grieķu laika izjūta

Laiku senie grieķi mērīja, izmantojot saules, smilšu, vēlāk arī ūdens pulksteņus.
Taču viņi nepazina laika lineāro kustību, nebija idejas par progresu. Laiks nekur netiecās,
tam nebija mērķa. Ne virziena. Viss neskaitāmas reizes atkārtojās, bet kustība cikliski
virzījās pa apli, atkal un atkal atgriežoties izejas punktā. Pasaules izjūta bija telpiska un
statiska. Kosmoss bija pašpietiekams, sevī noslēgts un viengabalains veselums.

27. V. Medicīna

Seno grieķu
medicīnas
instrumenti

28. Hipokrāts (460-370 p.m.ē. )

Novērtē Hipokrāta
izteikumus
Cilvēka dvēsele
attīstās līdz pašai
nāvei.
*****
Stiprs gars glābj
novārgušu ķermeni.
*****
Beziemesla nogurums
ir slimības
priekšvēstnesis.
*****
Slimajam kopā ar ārstu
ir jācīnās pret slimību.
*****
Novērsiet cēloni, tad
pāries arī slimība.
*****
Cilvēkam ir jāzina, kā
palīdzēt pašam sev
slimības laikā,
neaizmirstot, ka
veselība ir vislielākā
bagātība.
Zinātniskās medicīnas
pamatlicējs - sengrieķu
ārsts Hipokrats.
Viņš apkopoja ārstu
uzkrāto informāciju
sistemātiskā ainā, pārejot
no vienkāršas slimību
aprakstīšanas pie to
cēloņu un ārstēšanas
paņēmienu
noskaidrošanas
Hipokrāta zvērests

29. Hipokrāts par temperamentu tipiem

Hipokrāts uzskatīja, ka cilvēka
organismā ir 4 dažādi šķidrumi. Tas
šķidrums, kurš ir vairākumā, nosaka cilvēka
temperamentu. Holēriķim organismā
pārsvarā ir žults (grieķu val. – holeia),
melanholiķim – melnā žults (grieķu val. –
melan holeia), flegmātiķim – limfa (grieķu
val. – phlegma), sangvīniķim – asinis
(grieķu val. – sanguis).

30.

Hipokrāta zvērests
Es zvēru pie dziedinātāja Apollona, pie Asklēpija, Higiejas un Panakejas, pie visiem
dieviem un dievietēm, viņus par lieciniekiem piesaukdams, ka šo zvērestu un šo rakstveida
apņemšanos izpildīšu, cik manas spējas un saprašana atjauj.
Savu skolotāju, ārsta mākslas iemācītāju, es cienīšu tāpat kā savus vecākus, dalīšos ar
viņu dzīves grūtībās un nepieciešamības gadījumā palīdzēšu viņam viņa vajadzībās, viņa
pēcnācējus uzskatīšu par saviem brāļiem un, ja tie vēlēsies mācīties ārsta mākslu, iemācīšu to bez
atlīdzības, bez līguma. Pamācības, mutvārdu stundas un visas pārējās zināšanas es nedošu
nevienam citam kā vien saviem dēliem, sava skolotāja dēliem un tiem mācekļiem, kas pēc
medicīniskā likuma saistījušies ar līgumu un zvērestu.
Slimniekiem, cik spēšu un pratīšu, es došu tikai labas pamācības, kas nestu svētību un
nedarītu viņiem nedz netaisnību, nedz ļaunumu.
Nevienam, kas to lūgs, es nedošu nāvējošas vielas, nedz arī došu padomu, ka īstenot
šādu nodomu. Tāpat nedošu nevienai sievietei līdzekļus augļa nodzīšanai.
Savu dzīvi un ārsta māku es saglabāšu tīru un neaptraipītu.
Es nekad neoperēšu akmens slimniekus, bet jaušu to izdarīt šīs mākslas pratējiem.
Lai es ietu kādā namā iedams, es tur iešu tikai slimnieka labuma dēļ un izvairīšos no
tīša ļaunuma, kaitēšanas, īpaši no mīlestības lietām ar sievietēm un vīriešiem, ar brīvajiem un
vergiem.
Ja man ārstējot vai neārstējot gadītos redzēt vai dzirdēt par cilvēku dzīvi kaut ko, kas
nevienam nebūtu jāzina, es par to klusēšu un, glabājot noslēpumu, nekad nevienam to neteikšu.
Ja es zvērestu stingri pildīšu, tad lai man tiek piešķirta laime dzīvē un darbā un slava
laiku laikos pie visiem cilvēkiem!
Bet tam, kas zvērestu pārkāpj vai nepatiesi zvēr, lai notiek otrādi!

31. 4.4. Sengrieķu atstātais intelektuālais mantojums

Prezentācijai izmantotie avoti:
Mūrnieks, A. Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē II. daļa. Eiropas kultūras saknes. Rīga: RaKa,
2000
Rubenis A. Senās Grieķijas kultūra. -Rīga, 1999.
Zitāne L. Kultūras vēsture,3.daļa –R.,2002
Autoru kolektīvs „Lielā ilustrētā enciklopēdija” Zvaigzne ABC 1996.
http://lv.wikipedia.org/wiki
http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/
http://www.liis.lv/paslit/Literatura/5Antlit/5.html
http://www.e-mistika.lv
Un citi internetā pieejamie materiāli
• Šis materiāls ir veidots ar Izglītības inovācijas fonda
finansiālu atbalstu.
• Par materiāla saturu atbild L.Zitāne
English     Русский Rules