Ebolas vīrusslimība

1.

Ebolas vīrusslimība
stipras galvassāpes
iekaisis kakls
sauss klepus
durošas sāpes krūtīs
vājums
sāpes vēderā
caureja
muskuļu sāpes

2.

Cēlonis
Vīruss, kas izraisa Ebolas vīrusslimību, tika
atklāts 1976. gadā infekcijas uzliesmojuma laikā
kādā ciematā netālu no Ebolas upes Kongo
Demokrātiskajā Republikā (agrāk Zaira). Tas ir
Filoviridae dzimtas RNS vīruss ar lipīdu apvalku.
Vīrusa diametrs – 80 x 970 nm. Cilvēkam patogēni
ir Zaire Ebolavīrusa, Sudānas, Tai meža (agrākais
Ziloņkaula Krasta) un Bundibugyo vīrusu štammi.
Reston Ebolavīruss ir patogēns tikai primātiem.
Infekcijas rezervuārs dabā nav pietiekami
izpētīts, tomēr ir zināms, ka galvenais rezervuārs ir

3.

Inficēšanās iespējama
tieša kontakta ceļā ar asinīm vai citiem ķermeņa
šķidrumiem (piemēram, siekalām, urīnu) no dzīviem
vai mirušiem inficētiem cilvēkiem (piemēram,
apbedīšanas ceremonijā);
kontaktējoties ar slimnieka vai miruša cilvēka
ķermeņa piesārņotajiem priekšmetiem;
nedrošu seksuālu kontaktu ceļā ar personām, kuras
pārslimojušas infekciju līdz pat septiņām nedēļām
pēc izveseļošanās;
nonākot tiešā kontaktā ar dzīvu vai mirušu savvaļas

4.

Simptomi
Infekcijas inkubācijas periods: 2 līdz 21 diena
(vidēji 8 – 10 dienas).
Infekciozitāte slimniekam sākas, parādoties
klīniskajiem simptomiem, un var saglabāties līdz 76
dienām kopš slimības sākuma.
Ebolas vīrusslimība sākas pēkšņi, līdzīgi gripai
vai gastroenterītam, ar strauju ķermeņa
temperatūras paaugstināšanos, drudzi,
galvassāpēm, locītavu un muskuļu sāpēm, kakla
sāpēm, vispārēju vājumu, apetītes trūkumu. Vēlāk

5.

Ārstēšana
Specifiskās un etiotropās terapijas nav, tiek veikta
patoģenētiskā terapija, lai saglabātu šķidrumu un
elektrolītu līdzsvaru, nodrošinātu oksigenāciju un
normalizētu asinsspiedienu, kā arī simptomātiskā
terapija ar pretsāpju un pretdrudža medikamentiem.

6.

Letalitāte līdz 90%
Izdzīvojušie
Mirušie

7.

Paldies par uzmanību!