Invazīvās sugas pasaulē un Latvijas dabā
1874.g. no Anglijas Austrālijā ieveda savvaļas trušus
Lai cīnītos ar indīgajām čūskām Kubā un ar žurkām Jamaikā, kas iznīcināja cukurniedru plantācijas, ieveda mangustus
Lai cīnītos pret zivju parazītiem, ASV no Ķīnas ieveda melnās karpas
Definīcijas
Baltijas jūrā- Ķīnas cimdiņkrabis
Somu jūras līcī- Ziemeļamerikas daudzsaru tārps
Apaļais jūrasgrundulis
Amerikas ūdele
Amerikas ūdele
Ondatras
Rotans
Signālvēži jeb Amerikas vēži
Invazīvās dzīvnieku sugas Latvijā
Jenotsuns
Bebrs
Spānijas kailgliemezis
Invazīvās augu sugas
Sosnovska latvānis
Bīstamākās invazīvās augu sugas Latvijā
Krokainā roze
Krokainā roze
Ķekaru korinte
Kanādas zeltgalvīte
Puķu sprigane jeb divmetrīga balzamīne
Puķu sprigane
Puķu sprigane
Sarkanais plūškoks
Melnais plūškoks
Ošlapu kļava
Sīkgalvītes
31.99M
Category: biologybiology

Invazīvās sugas pasaulē un Latvijas dabā

1. Invazīvās sugas pasaulē un Latvijas dabā

2. 1874.g. no Anglijas Austrālijā ieveda savvaļas trušus

3. Lai cīnītos ar indīgajām čūskām Kubā un ar žurkām Jamaikā, kas iznīcināja cukurniedru plantācijas, ieveda mangustus

4. Lai cīnītos pret zivju parazītiem, ASV no Ķīnas ieveda melnās karpas

5.

6. Definīcijas

• Svešās sugas (svešzemju, apzināti introducētās,
neapzināti introducētās jeb ievazātās) - sugas,
kas atrodas ārpus to dabiskā izplatības areāla
un kas cilvēka darbības rezultātā pārvarējusi līdz
tam nepārvaramās bioģeogrāfiskās barjeras.
• Invazīvās sugas (ekspansīvās, agresīvās
sugas)- svešās sugas, kas aklimatizējušās
jaunās teritorijās ārpus sava dabiskā areāla,
iekļāvušās jaunajās ekosistēmās un rada
draudus šo ekosistēmu vietējiem organismiem.

7.

8. Baltijas jūrā- Ķīnas cimdiņkrabis

9.

10. Somu jūras līcī- Ziemeļamerikas daudzsaru tārps

11.

12. Apaļais jūrasgrundulis

• Dabiskā dzīvesvieta – Melnā
jūra, Kaspijas jūra, to baseini
• Izplatība Baltijas jūrā – kopš
1990.gada Gdaņskas līcī,
•kopš 2004.gada Latvijas
piekrastē (konstatēts arī
Lietuvas, Igaunijas un Krievijas
piekrastes ūdeņos).

13.

14. Amerikas ūdele

• Amerikas ūdele Latvijā parādījās aptuveni pagājušā gadsimta
piecdesmitajos gados Gaujas upes baseinā.
Septiņdesmitajos gados šī ūdele jau bijusi novērojama grāvjos, pie ezeriem
un citviet, kļūstot par biedu ūdensputniem.
Tomēr lielākais Amerikas ūdeles nodarījums ir tas, ka viņa izkonkurēja
Eiropas ūdeli, kuras pašlaik Latvijā vairs nav.
Amerikas ūdele neapšaubāmi ir agresīvāka un stiprāka par Eiropas ūdeli,
tādēļ cīņā par izdzīvošanu uzvarējusi amerikāniete.
Turklāt Amerikas ūdeļu tēviņi pārošanās laikā izkonkurēja vietējās ūdeles
tēviņus. Tomēr Eiropas ūdeles nepaliek grūsnas no Amerikas ūdeļu
tēviņiem, tādēļ var sacīt, ka Amerikas ūdele apturēja vietējās Eiropas
ūdeles vairošanos.
Eiropas ūdeles izzušanu veicināja arī meliorācija, upīšu iztaisnošana, vēžu
izzušana.
Eiropas ūdele vairs nav Latvijā reģistrēta kopš 1994. gada.
Latvijā bija daudz zvēraudzētavu, kādi dzīvnieki droši vien izbēga, varbūt
kāds arī speciāli palaida šīs ūdeles dabā, un tagad Amerikas ūdeles ir
Latvijā un arī visā Eiropā.
Piemēram, Somijā dažas smukas jaunkundzes naktī ielavījās
zvēraudzētavā un atvēra krātiņus, palaižot savvaļā visas Amerikas ūdeles.
Somijai šis dabai nodarītais kaitējums maksāja miljonus – veselā reģionā
pazuda uz zemes perējošie putni un tāpēc mainījās arī dabas vide.

15. Amerikas ūdele

16. Ondatras

17. Rotans

18.

• Latvijā ezeros ir parādījusies zivtiņa
rotans.
• Izplatība– kopš 80-to gadu vidus
Daugavpils pilsētas apkaimes ezeros,
iespējams arī Bauskas, Cēsu, Rīgas
un Valmieras rajonos.
• Tā ir ļoti dzīvelīga un rijīga zivtiņa.
• Leģenda vēsta, ka kāds makšķernieks
ar sasaldētu rotanu aukstumkastē
braucis no Krievijas Tālajiem
Austrumiem, kad cilvēks redzējis, ka
atkususī zivtiņa sāk kustēties, viņam
laikam kļuvis tās žēl, tādēļ palaidis
atpakaļ ūdenī.

19. Signālvēži jeb Amerikas vēži

• Latvijā tika ievesti 1983. gadā, un tie
pakāpeniski izplatījās gan ezeros, gan upēs.
• Tā kā šis "ciemiņš" ir izturīgs pret vēžu mēri un
vienlaikus ir šīs slimības pārnēsātājs, tas
pamazām izspiedis no dzīvesvietas, dažviet
pilnībā izkonkurējot vietējo sugu,
• Piemēram, Salacas lejtecē sastopami tikai
signālvēži.
• Lai kaut kā apturētu svešo izplatīšanos, ir
nolemts atļaut vēžošanu ar licencēm visā
Salacas upes posmā

20.

• Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts cīņu
ar signālvēžiem, kas iemājojuši Salacas
upē, sācis pagājušovasar.
• Apkarošanas akcija tiek rīkota kā
eksperiments, un tās rezultāti vēl nav
prognozējami.
• Somijā šī "kauja" jau sākta senāk, taču
pilnībā iztīrīt ūdeņus no šīs invazīvās
sugas nav izdevies.

21. Invazīvās dzīvnieku sugas Latvijā

Usūrijas jenotsuns

22. Jenotsuns

• Austrumsibīrijas un Usūrijas jenotsuņu pēcnācēji, kurus
Latvijā ieveda 1949. gadā
• Bijušajā Padomju Savienībā viens no "zelta valūtas"
avotiem bija kažokādas, lai iegūtu derīgos izrakteņus,
bija vajadzīgs darbs un ieguldījumi, bet kažokzvērus
atlika tikai noķert, lai kārotā bagātība jau būtu rokā.
• Kuram plašajā padomjzemē ienāca prātā, ka jenotsuņus
varētu audzēt arī Baltijā, tādā veidā papildinot valūtas
rezerves, tagad grūti pateikt.
• Lai nu kā, lēmums ievest Latvijā jenotsuņus tika
pieņemts pavisam oficiāli valdības līmenī.
• Sākumā jenotsuns Latvijā bija saudzējams, bet jau pēc
četriem pieciem gadiem sākās viņa medības.

23.

• Vēl pēc gadiem pieciem jenotsuns tika pasludināts par
kaitīgu dzīvnieku, kas apdraud uz zemes ligzdojošos
putnus un sīkās radības — piemēram, zaķus.
• Jenotsuņa ekoloģiskā niša nav specifiska, tā pārklājas ar
lapsu, āpšu, caunu un sesku "barības galdu", turklāt
jenotsunim šeit nebija īstu konkurentu.
• Viņa dabiskie ienaidnieki vilki un lūši tajos gados, kad
ieveda jenotsuni, tika pastiprināti apkaroti.
• vēlāk notika veiksmīgāki un neveiksmīgāki mēģinājumi
ierobežot jenotsuņu vairošanos.
• Pēdējos gados jenotsuņi atkal veiksmīgi vairojas, un
vienīgais mierinājums esot tas, ka atšķirībā kaut vai no
lapsām, kas nevairās arī no pilsētām, jenotsuns dzīvo
tikai mežā.

24. Bebrs

• Latvijā un visā Eiropā bebri bija stipri iznīdēti.
• Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados tos šeit
reintroducēja un tā bija stingri aizsargājama suga.
• Tikai pamazām tos sāka medīt – bebrādas bija lielā
vērtē.
• Mainoties ekonomiskajām attiecībām, kad ādas vērtība
zuda, bet medību izmaksas bija augstas, sākās bebru
uzvaras gājiens.
• Tagad suga Latvijā ir krietni savairojusies – te dzīvo
aptuveni 80 tūkstoši bebru.
• Bebru nodarītajos postījumos savu roku ir pielicis arī
cilvēks, jo meži tiek applūdināti, bebriem aizdambējot
cilvēku raktos novadgrāvjus.
• Bebrus drīkst medīt, jo Latvija Eiropā saņēmusi
ģeogrāfisko izņēmumu attiecībā uz šo sugu.

25.

70000
60000
skaits
50000
40000
.
30000
20000
10000
0
1860
1880
1900
1920
1940
gads
1960
1980
2000
2020

26. Spānijas kailgliemezis

27. Invazīvās augu sugas

28. Sosnovska latvānis


Sosnovska latvānis
Visplašāk valstī ir izvērsta cīņa pret Sosnovska latvāni, kas Latvijā
tika ievests 1948. gadā kā lauksaimniecības kultūra.
latvānis tika ievests Latvijā no Kaukāza kalna rajoniem ar domu, ka tas būs
izcils lopbarības augs, jo tam ir liela biomasa.
Kaukāza kalnos latvānim nebija iespēju izplatīties, kā vien tīk, jo kalnu
apstākļi atšķiras no mūsu laukiem ne tikai ar līdzenumu, kurš neierobežo
auga izplatīšanos, bet arī ar gaisa temperatūru un augsnes mitrumu.
Tā kā latvāni neviens netika rūpīgi izpētījis, tikai vēlāk nāca atskārsme, ka
lopiem tas dedzina kuņģi un nav lietojams lopbarībā, bet cilvēkiem —
apdedzina ādu tā, ka jāārstējas slimnīcā.
Turklāt toreiz neviens nebija padomājis par to, ka Latvijā šim augam labi
patiks un tas sāks strauji vairoties. Var sacīt, ka tas bija klasisks piemērs
tam, ka vispirms tika izdarīts un tikai pēc tam cilvēki sāka domāt par
padarīto un tā sekām.
Šobrīd augs ir kļuvis cilvēkiem bīstams un vairs nepakļaujas kontrolei.
Cilvēki cenšas cīnīties ar latvāni, izmantojot ķimikālijas, bet auga sakņu
sistēma ir ļoti spēcīga un sēklu skaits — milzīgs.
tagad šie audzelīgie briesmoņi aizņem 12 000 hektāru lielu platību.
Tiek lēsts — ja situāciju nerisinās, tad 2010. gadā to apjoms var sasniegt
pat 30 000 hektāru.
Zemkopības ministrija ir izstrādājusi Ministru kabineta noteikumu projektu
Noteikumi par latvāņa apkarošanu.

29. Bīstamākās invazīvās augu sugas Latvijā

Sosnovska latvānis

30. Krokainā roze


mājvieta ir Tālie Austrumi — Sahalīna, Ķīna un Japāna.
Viduseiropā šo rozi ieveda aptuveni 1860. g., bet Latvijā kā dekoratīvais
augs tā tika ievesta mazliet agrāk — ap 1845. gadu.
Krokainā roze šodien nopietni apdraud jūras piekrasti un pļavas.
Šo rozi stādīja gan dārzos, gan atsevišķās vietās smiltāju stiprināšanai jūras
piekrastē.
Roze aug un pārmāc visas sugas — kur aug krokainā roze, vairs nav
neviena cita auga.
Nidas, Papes un Ziemupes pusē ir ļoti lielas teritorijas, kurās vairs neaug
nekas cits.
Rožu augļi ir garšīgi un veselīgi, tomēr tiek iznīcināti kāpu augi un retie augi,
turklāt rožu klātajās kāpās cilvēkam grūti pat spert kādu soli, kur nu vēl
atpūsties.
Grūti pateikt, kā rožu lauki ietekmēs kukaiņu un līdz ar to arī putnu vidi.
Eiropā tiek tērēta ļoti liela nauda, lai šo savā vaļā palaisto skaisto rozi
apkarotu un ierobežotu.

31. Krokainā roze

32. Ķekaru korinte

33. Kanādas zeltgalvīte

• mājvieta ir Ziemeļamerika un Latvijā to
ieveda 1907. gadā kā dekoratīvu augu.
• Augs ir skaists, ar smaržīgiem ziediem un ļoti
patīk kukaiņiem, bet pieder pie dārzbēgļiem.
• Tādēļ vietā ir jautājums, ko īsti mēs gribam —
savas raibās, krāšņās un bagātās pļavas vai arī
dzeltenas pļavas, kurās vairs nekas cits neaug.
• Zeltgalvītei ir daudz sēklu, spēcīga sakņu
sistēma, tās aug cerā.

34.


Ziemeļamerikas suga, kas dabiskajā areālā izplatīta lielākoties prērijās un atmatās.
Eiropā tā nonākusi pirms aptuveni 300 gadiem kā dārzu krāšņumaugs – sākotnēji
Lielbritānijā, vēlāk visā Eiropā to sāka audzēt dārzos.
Domājams, ka Latvijā sugu 19. gadsimta sākumā ieveda baltvācu puķu stādu un
sēklu tirgotājs J. Cigra, kura uzņēmums tolaik apgādāja ar stādiem un sēklām lielu
daļu Krievijas impērijas.
Sākotnēji jaunā suga tika stādīta muižu apstādījumos un līdz ar to nonāca arī
zemnieku dārzos.
Zeltslotiņa (zeltgalvīte) kā krāšņumaugs gan pilsētu apstādījumos, gan mazdārziņos
ir populāra joprojām.
Ap 20. gadsimta sākumu suga jau bija pārgājusi savvaļā.
Mūsdienās tā ir viena no bieži sastopamām svešzemju sugām, it īpaši pilsētās,
dzelzceļu malās, ceļmalās, kur tā vietām veido blīvas audzes.
Piemēram, Rīgā šo sugu varam novērot teju ikvienā žogmalē, gar dzelzceļiem,
neapbūvētās teritorijās mikrorajonos un daudzviet citur.
Suga ļoti veiksmīgi izplatās arī atmatās un mežmalās ārpus apdzīvotām vietām.
Augs ik gadu ražo ārkārtīgi daudz sēklu, ko pārnēsā vējš un dzīvnieki, palīdzot sugai
nonākt arvien jaunās teritorijās un veidot arvien blīvākas audzes, tradicionāli pierasto
zālāju vietā veidojot dzelteni ziedošas augstzāļu audzes.
Pagaidām suga dod priekšroku pārmainītiem biotopiem un atmatām, dabiskās pļavās
tā sastopama reti, taču tas nenozīmē, ka nākotnē suga nevar ieviesties arī dabiskās
pļavās, kas pagaidām ar savu sugu daudzveidību darbojas kā ekoloģisks buferis
svešajam ienācējam.
Suga agresīvi izplatās gan dabiskos, gan pārveidotos biotopos visā mēreno platuma
grādu Eiropā.

35. Puķu sprigane jeb divmetrīga balzamīne

• sprigane ir dārzbēgle, lai gan ir viengadīgs augs, tā
izšauj savas sēklas, tiklīdz tai pieskaras, tāpēc pavasarī
tā atkal uzdīgst un izaug līdz divu metru augstumam.
• Saulkrastos Pēterupes ieleja ir pārņemta ar šīm
balzamīnēm, tāpat kā ar tām ir pilna Ķekaviņas upes
ieleja.
• šīs milzenes nomāc visu sev apkārt, un tad jāvaicā, kā
apsaimniekojam savas pļavas un upju ielejas.
• Bēdīgs piemērs ir jau minētā Ķekaviņas ieleja, kura
agrāk tika kopta. Tagad jau gadiem ilgi tā ir pārtapusi par
tādu kā izgāztuvi, jo tur aug tikai lielās spriganes, zem
kurām ir kaila zeme, laikam tāpēc iedzīvotājiem vieta
liekas nevajadzīga un nepatīkama, lai gan spriganes
zied skaisti. Puķu sprigane

36. Puķu sprigane

37. Puķu sprigane


cēlusies no Himalajiem un Eiropā – Anglijā – ievesta 1839. gadā.
Tā kā puķu sprigane ir ļoti dekoratīva, tā drīz vien no Anglijas tika introducēta arī citu
valstu dārzos Eiropā.
Sugas izplatība Lielbritānijā bija tik strauja, ka jau 60 gadus pēc introdukcijas puķu
sprigane bija ieguvusi agresīvas nezāles statusu.
Sugas latīniskais nosaukums Impatiens nozīmē «nepacietīgā», Indijā šo augu sauc
arī par «nepieskaries man», tas tādēļ, ka augs rudenī izšauj sēklas, tiklīdz tam
pieskaras.
Viens augs saražo līdz pat 2000 sēklu, kas tiek aizšautas vairāku metru attālumā, kur
tās nākamajā pavasarī izdīgst, nodrošinot auga tālāku izplešanos.
Augs ir viengadīgs, rudens pirmajās salnās nosalst, taču izplatīšanās maniere
nodrošina sugas ātru savairošanos vietās, kur tā reiz parādījusies.
Parasti augs nonāk jaunās vietās līdz ar dārza atkritumiem, kas neapdomīgi tiek izsviesti dārzu malās, izgāztuvēs un upju krastos.
Spriganei vispiemērotākās ir bagātas, mitras augsnes, it īpaši gar upēm. Ūdens
tuvums nodrošina sēklu izplatību lielākos attālumos, kā rezultātā suga var pārņemt
upes krastus, pilnībā izspiežot vietējās, upju krastu veģetācijai raksturīgās sugas.
Latvijā sprigane sastopama daudzviet, arī upju krastos.
Šī suga izplatījusies visā Eiropā vairāk nekā 20 valstīs.
Vislielākās raizes suga sagādā Lielbritānijā, kur tā apsēdusi teju visu upju un upīšu
krastus.
Sprigane sasniedz aptuveni 3 m augstumu, noēno citas sugas, kas tur vairs nespēj
augt, līdz ar to lakst- augu apakšējā stāvā neaug nekas, kas rada pastiprinātu upju
krastu eroziju un augsnes izskalošanos.
Pagaidām šī auga izplatīšanos Eiropas ziemeļos ierobežo klimatiskie apstākļi, taču
sagaidāms, ka, paaugstinoties vidējām gada temperatūrām, sprigane, līdzīgi kā
Lielbritānijā, varētu izplatīties arī Eiropas ziemeļos.

38. Sarkanais plūškoks

39. Melnais plūškoks

40. Ošlapu kļava

41. Sīkgalvītes

English     Русский Rules