Ergonomijas teorētiskie pamati

1. Ergonomijas teorētiskie pamati

2. Ergonomija ir multidisciplināra zinātnes nozare, kas pamatā balstās uz cilvēka anatomijas, fizioloģijas un psiholoģijas zināšanām.

3. Ergonomija pēta cilvēka attiecības ar darbu. Ergonomijas uzdevums ir darba procesa un darba vides piemērošana cilvēka fiziskajām un psihiskajām iespējām, lai nodrošinātu efektīvu darbu, kas neizraisa draudus cilvēka veselībai un kuru var vi

Ergonomija pēta cilvēka attiecības
ar darbu.
Ergonomijas uzdevums ir darba
procesa un darba vides
piemērošana cilvēka fiziskajām un
psihiskajām iespējām, lai
nodrošinātu efektīvu darbu, kas
neizraisa draudus cilvēka veselībai
un kuru var viegli izpildīt.

4.

Zinās celšanas un pārvietošanas galvenos
principus.
Zinās palīgierīču un tvērienu veidus, ceļot un
pārvietojot pacientu.
Mācēs pareizi celt un pārvietot pacientu.
Zinās pareizas kustību tehnikas ievērošanas
nozīmi māsas praksē.
Apzināsies kustību tehnikas ievērošanas
nepieciešamību, lai novērstu negadījumu un
ievainojumu risku.
Veidos attieksmi pret savu veselību.

5. Ergonomikas pamatprincips ir, ka pacients nevis jāceļ, bet jāpārvieto, balstoties uz pacienta dabisko kustību fizioloģiju-pielietot biomehānikas iemaņas.

6. Ergonomiskie principi palīdz samazināt sāpju, ievainojumu risku, kā arī stresu darba laikā .Tās mērķis ir arodslimību un nelaimes gadījumu aizkavēšana.

7. Mūsdienu ergonomiju iedala:

Noslodzes ergonomija (fiziskās slodzes,
darba pozas un t.ml.)
2. Kognitīvā ergonomija ( psihiskās norises,
smadzeņu reakcija uz darba procesu).
3. Organizācijas ergonomikā
(sociāltehnoloģisko jautājumu risināšana,
darba organizācija, atpūtas pauzes).
1.

8. Cilvēks stādājot pārsvarā veic vai nu fizisku vai garīgu darbu.

1. Raksturojot fizisku darbu, galvenā
uzmanība tiek pievērsta darba
smagumam.
2. Raksturojot garīgu darbu –darba
spriedzei.

9. Darba slodze – darba procesa raksturojums, ja tiek noslogota muskuļu un skeleta sistēma, kā arī asinsrites, elpošanas, perifēriskā nervu un citas sistēmas.

10.

Darba spriedze – darba procesa
raksturojums, ja pamatā tiek
noslogota centrālā nervu sistēma. Tā
nosaka psihoemocionālās un
intelektuālās spriedzes intensitāti un
ilgumu.

11.

DARBA SPRIEDZE nosaka psihoemocionālās
un intelektuālās spriedzes intensitāti un
ilgumu.
Viens no svarīgākajiem fizioloģiskajiem
kritērijiem, kas raksturo organisma fizisko
stāvokli, ir skābekļa patēriņš un ar to saistītie
vielmaiņas procesi organismā. Pēc patērētā
skābekļa daudzuma var spriest par darba
smagumu, jo ,lai muskuļi darbotos, tiem
nepieciešama enerģija, kura tiek nepārtraukti
papildināta ar asinīs esošajām barības vielām.

12. Tā kā skābekļa patēriņš un sirdsdarbības ritms ir saistīts ar organisma metabolisko jeb vielmaiņas enerģijas patēriņu, tad fizisko darbu no fizioloģijas viedokļa var iedalīt vairākās smaguma kategorijās [Izmerovs N.F., 1996]:

13. Var iedalīt:

smaguma kategorijās [Izmerovs N.F., 1996]:
− viegls darbs (O2 patēriņš – 0,5…1,0 l/min., MEP – 2,5
kcal/min, SR – 90 un mazāksit./min.);
− vidēji smags darbs (O2 patēriņš – 1,0…1,5 l/min., MEP
– 5 kcal/min, SR – 100 sit./min.);
.
− smags darbs (O2 patēriņš – 1,5…2,0 l/min., MEP – 7,5
kcal/min, SR 120 sit./min.);
− ļoti smags darbs (O2 patēriņš – 2,0…2,5 l/min., MEP –
10 kcal/min, SR – 140 sit./min.);
− pārmērīgi smags darbs (O2 patēriņš – vairāk par 2,5
l/min., MEP – 15 kcal/min, SR – 160 un vairāk sit./min.).
[Gordon A., 1957].

14.

Asinis muskuļiem pastāvīgi piegādā
skābekli, barības vielas, bet aizvada
oglekļa dioksīdu un citus vielmaiņas
atkritumproduktus. Tādējādi skābekļa
patēriņš saistīts ar sirdsdarbības ritmu .
Pēc šiem parametriem var noteikt
metabolisko enerģijas patēriņu . Veicot
fizisku darbu, oksidēšanās procesi
organismā pastiprinās, jo darbā tiek
iesaistītas papildus muskuļu grupas.

15. Darba noslodzes galvenie riski var būt šādi: 1) smags dinamisks darbs; 2) statisks darbs; 3) monotons darbs; 4) redzes noslodze; 5) balss aparāta noslodze.

Darba noslodzes galvenie
riski var būt šādi:
1) smags dinamisks darbs;

16. Pacienta pārvietošanas darbības var būt bīstamas, jo ir vairāki faktori, kas padara pacienta pārvietošanas darbības bīstamas un līdz ar to palielina traumu risku. Šie riska faktori ir saistīti ar dažādiem pacienta pārvietošanas aspektiem.

Pacienta pārvietošanas darbības
var būt bīstamas, jo ir vairāki
faktori, kas padara pacienta
pārvietošanas darbības bīstamas

17. Ar uzdevumu saistītais risks. spēks: fiziskās piepūles apjoms, kāds nepieciešams uzdevuma veikšanai (piemēram, smagumu celšanai, vilkšanai un grūšanai) vai kontroles saglabāšanai pār aprīkojumu un instrumentiem;

Ar uzdevumu saistītais risks.
spēks: fiziskās piepūles apjoms,
kāds nepieciešams uzdevuma

18. atkārtošana: vienas un tās pašas kustības veikšana vai kustību sērijas, kas veicamas nepārtraukti vai bieži darba dienas laikā;

19. neērtas pozas: tādu pozu ieņemšana, kas noslogo ķermeni, piemēram, noliekšanās pār gultu, nomešanās uz ceļiem vai ķermeņa sagriešana celšanas laikā; ar pacientu saistītais risks: pacientus nevar celt kā smagumus, tādēļ ne vienmēr va

neērtas pozas: tādu pozu
ieņemšana, kas noslogo ķermeni,
piemēram, noliekšanās pār gultu,

20. 1. pacientus nevar turēt tuvu ķermenim; 2. pacientiem nav rokturu; 3. nav iespējams paredzēt, kas notiks, pārvietojot pacientu; 4. pacienti ir masīvi;

1. pacientus nevar turēt tuvu
ķermenim;
2. pacientiem nav rokturu;
3. nav iespējams paredzēt, kas
notiks, pārvietojot pacientu;

21. Ar apkārtējo vidi saistīts risks:

22.

paslīdēšanas, paklupšanas un
nokrišanas risks:
nelīdzenas darba virsmas;
telpas ierobežojumi (nelielas telpas,
daudz aprīkojuma).
cita veida risks:
nav pieejama palīdzība;
nepiemērots aprīkojums;
nepiemēroti apavi un apģērbs;
zināšanu vai apmācības trūkums.

23. Pacienta pārvietošana ir saistīta ar pacientu celšanu, nolaišanu, turēšanu, stumšanu vai vilkšanu. Pacientu pārvietošanas metodes var sadalīt trīs grupās atbilstoši dažādiem pārvietošanas veidiem:

Pacienta pārvietošana ir
saistīta ar pacientu celšanu,
nolaišanu, turēšanu,

24. 1. Manuālas pārvietošanas metodes Tās realizē viens vai vairāki aprūpētāji, izmantojot pašu muskuļu spēku un, ja iespējams, iesaistītā pacienta atlikušo kustību spēju.

1. Manuālas pārvietošanas
metodes
Tās realizē viens vai vairāki

25.

2. Pārvietošanas metodes, izmantojot
nelielus pacienta pārvietošanas
palīgrīkus
Tā ir pacienta pārvietošanas metodes, kas tiek
realizētas ar specifisku palīgrīku, piemēram,
mazu berzi izraisošu auduma gabalu,
ergonomisku jostu, rotējamu pēdu paliktņu,
virs gultas piestiprināta trapeces veida stieņa
un citu rīku palīdzību.

26. 3. Pārvietošanas metodes, izmantojot lielus pacienta pārvietošanas palīgrīkus Šīs pārvietošanas metodes tiek realizētas, izmantojot elektriski mehānisku celšanas aprīkojumu.

3. Pārvietošanas metodes,
izmantojot lielus pacienta
pārvietošanas palīgrīkus
Šīs pārvietošanas metodes tiek
realizētas, izmantojot elektriski

27. Pareizas pacienta pārvietošanas metodes noteikšana ietver iesaistītā pacienta vajadzību un spēju novērtēšanu.

28. 1. Pacientam nepieciešamais palīdzības līmenis Piemēram, pacients, kas nesadarbojas (gulošs gados vecāks cilvēks, pacients vispārējā narkozē vai komā, pacients pretojas pārvietošanai u.c.), mehāniski jāpaceļ, bet pacients, kas spēj un v

1. Pacientam nepieciešamais
palīdzības līmenis
Piemēram, pacients, kas nesadarbojas

29. Piemēram, pacients var būt pārāk smags, lai aprūpētājs to varētu pacelt bez mehāniskām palīgierīcēm.

30. 2. Pacienta spēja un vēlēšanās saprast un sadarboties, jebkādi medicīniski stāvokļi, kas var ietekmēt celšanas vai pozas maiņas metodes izvēli

31. Piemēram, brūces uz vēdera, kontraktūras, ievietotas caurules un grūtniecība padara pārvietošanas vai pozas maiņas uzdevumu grūtāk paveicamu.

Piemēram, brūces uz
vēdera, kontraktūras,
ievietotas caurules un

32. Manuāla pacienta pārvietošana pakļauj medicīnas māsas lielākam riskam.

33. Pacienta ķermeņa masa ir sadalīta asimetriski un nav stabilu apvidu, ko satvert, tādēļ medicīnas māsai ir grūti turēt pacienta ķermeņa masu tuvu pašas ķermenim;

Pacienta ķermeņa masa
ir sadalīta asimetriski un
nav stabilu apvidu, ko

34. dažos gadījumos pacienti ir uzbudināti, kauslīgi, neievēro norādījumus vai ar ierobežotu sadarbības līmeni, palielinot traumas risku.

dažos gadījumos pacienti
ir uzbudināti, kauslīgi,
neievēro norādījumus vai
ar ierobežotu
sadarbības

35. strukturālā fizikālā aprūpes vide var noteikt nepieciešamību ieņemt neērtas pozas un pozīcijas, kas vēl vairāk palielina kaulu un muskuļu bojājumu iespējamību.

strukturālā fizikālā
aprūpes vide var noteikt
nepieciešamību ieņemt

36. Sagatavošanās. Pirms sākat pārvietot pacientu, uzdodat šādus jautājumus.

Kāds ir šīs pārvietošanas mērķis, un kāds ir
pacienta stāvoklis?
Kādi mehāniskie palīglīdzekļi ir pieejami, lai
veiktu pārvietošanu?
Ja nav mehānisku palīglīdzekļu, kāds ir
vislabākais paņēmiens darbam ar pacientu, un
cik kolēģu varētu palīdzēt?
(ja vajadzīga vismaz divu kolēģu palīdzība, tad ir
vislabāk, ja viņas ir vienāda auguma)

37. Sagatavošanās.

Ja pārvietošanas laikā nepieciešamas
papildu darbības(šīberis, ievainotās daļas
pasargāšana) tad būs vajadzīga vēl kādas
māsas palīdzība.
Kura grupas locekle uzņemsies vadību,
dodot saprotamus norādījumus visām
dalībniecēm, un izskaidros pacientam
notiekošo?

38. Satavošanās.

Vai apkārtne ir brīva no jebkādiem riska
faktoriem? Ir jānovāc traucējošas mēbeles,
ratiņiem jālieto bremzes, jāpielāgo gultas un
braucamkrēsla augstums, jāsagatavo gultas
drēbes.
Novērtējiet pacientu, kā viņu visdrošāk un
visērtāk sagatavot konkrētajam uzdevumam.
Māsai jāzina pacienta medicīniskais stāvoklis,
jānovērtē svars, papildus palīdzības
nepieciešamība.

39. Sagatavošanās.

Māsai jāzina slimnieka jutīgās un sāpīgās
zonas.
Jāzina par i/v inf., katetru, drenāžas
caurulīšu un monitoru ierīču klātbūtni.
Jānovērtē, cik daudz pacients pats var
palīdzēt un vai viņam tas jādara.
Izskaidrojiet pacientu , kas ir gaidāms, lai
nasatrauktu viņu . Lai iegūtu tā uzticību.

40. Sagatavošana.

Apgērbs.Jāpievērš uzmanība gan māsas, gan pacienta
apģērbam un jāparedz jebkādi ierobežojumi ,kurus tas
izraisa.
Apaviem jābūt stabiliem ar neslīdošu zoli, lai nodrošinātu
maksimālu atbalstu.
Pacientu čības, kas nav piemērotas kājai un ir novalkātas ,
ir bīstamas.
Darba vides sagatavošana.Jānovērš jebkādi riska faktori,
tādi kā ūdens uz grīdas, čības pie gultas, nokrituši
priekšmeti.
Sevišķa uzmanība:i/v statīviem, skābekļa vadiem, drenāžas
caurulītēm un pudelēm....
Māsai jāpārliecinās, vai gultas, ratiņi , braucamkrēsli ir ar
bremzēm un vai tās darbojas

41. Pacientam jānodrošina intimitāte, neatsedziet pacientu, palūdziet apmeklētājiem iziet.

42. Jebkuru pārvietošanas procesu var atkārtot pa daļām, nevis uzreiz, kustības nedrīkst būt straujas.

43. Ja iespējams gultu pielāgojiet pareizajam augstumam-puse no attāluma starp gurnu un celi un ja iespējams gultas tālākajā malā paceliet gultas sānu malas.

Ja iespējams gultu
pielāgojiet pareizajam
augstumam-puse no
attāluma starp gurnu un

44. Lietojiet velkamo (pagriežamo) palagu-tam jābūt zem pacienta no krūšu kurvja līdz augšstilba vidum

45. Vienmēr mēģiniet atrast citu kolēģi, kas izpildītu papildu darbības. Meklējiet palīdzību, ja ir šaubas , ka nespēsiet to izdarīt divatā.

Vienmēr mēģiniet atrast
citu kolēģi, kas izpildītu
papildu darbības. Meklējiet
palīdzību, ja ir šaubas , ka

46. Jāizmanto fizioloģiskās kustības, nevis spēks, pagriešana notiek, veļot un bīdot pacientu-vienmēr to dariet virzienā uz sevi.

47. Pacientam jāguļ gultas vidū, jāparedz vieta kur pagriezties, pirms pagriešanas pacients vienmēr jānovieto optimālā stāvoklī.

Pacientam jāguļ gultas vidū,
jāparedz vieta kur
pagriezties, pirms
pagriešanas pacients

48. Jāstrādā ar visu plaukstu kopumā, jābūt ciešam kontaktam starp plaukstu un pacienta ķermeni, nedrīkst saspiest pacienta ādu.

Jāstrādā ar visu plaukstu
kopumā, jābūt ciešam
kontaktam starp plaukstu
un pacienta

49. Pareizas pārvietošanas nosacījumi.

1. CELTŅI un citi pacelšanas palīglīdzekļi.
Māsai novērtējot pacienta pārvietošanas
iespējas jāizmanto piemēroti un piejami
palīglīdzekļi.
2. KĀJAS.Māsai jāstāv –kājas plecu platumā un
jābūt līdzsvarā pret pacienta svaru un kustības
virzienu. Viena kāja ir jānoliek tuvu pacientam,
lai uztvertu viņa svaru pārvietošanās
sākumā.Otra kāja jānoliek kustības virzienā.
3. Ja māsai ir jāpaceļ pacients no grīdas līmeņa,
viņas kājām jābūt noliktām abās pusēs
pacientam, lai paceltu viņu starp ceļiem.

50. Preizas pārvietošanas nosacījumi.

4. Nekad neceliet pacientu no priekšpuses. Jo tas
nozīmē pacelšanu roku garumā.
5. Nekad neceliet arī no sāniem, jo tad ir jāsaliec
mugura.
6. ROKAS, jānovieto tā, lai tiktu ievērotas pacienta
ērtības, izvairīšanās no jutīgām un sāpīgām
zonām,lai būtu drošs tveriens
7. Izvēlētais tvēriens ir atkarīgs no tā, kā ir
jāatbalsta pacients un lai maksimāli saglabātu
kontroli pār pacienta stāju un kustībā.

51. Pareizas pārvietošanas nosacījumi.

8. Pacienta stāvoklis vienmēr pirms pacelšanas
jānovieto optimālā stāvoklī.
9. Muguras stāvoklis.Mugurai vienmēr jābūt
taisnai, cik iespējams, nolaistiem pleciem un
vienā virzienā ar iegurni.
10. Kermeņa svara izmantošanu lieto lai atslogotu
roku darbu.Ja ķermenis pārvietojas, tam ir
kinētiska enerģija, kuru var izmantot pacelšanas
procesa atvieglošanai.
11. Daži pacienti varēs palīdzēt uzsākot kustību, ja
viņi spēj iešūpoties.

52. Pareizas pārvietošanas nosacījumi.

12. Šīs pārvietošanas iemaņas var apgūt, bet tām
ir vajadzīga ritma un laika izjūta, kā arī slimnieka
sapratne un palīdzība.
13. Komandas darbs. Svarīga ir darbības
koordinācija. Vienai māsai ir jābūt vadītājai un
jādod rīkojumi, bet tikai pēc tam, kad katra
māsa un pacients ir sagatavojušies.
14. Vadītājai arī stingri jāskatās, kā notiek
pacienta, aparatūras pārvietošana, kā arī jāvēro
pacienta sejas izteiksme

53. Pareizas pārvietošanas nosacījumi.

15. Rīkojumiem jābūt skaidram un tajā
jānosaka ritms.
16. Ja iespējams, māsām šajā komandā ir
jābūt līdzīga auguma un spēcīgakajai
māsai(neatkarīgi no vecuma) vienmēr
jāceļ pacienta ķermeņa smagākā daļagurni un rumpis.

54. Svarīgi ir sadarboties ar pacientu – jākomentē katra kustība, ar pacientu jārunā arī tad, ja viņš ir bezsamaņā.

Svarīgi ir sadarboties ar
pacientu – jākomentē katra
kustība, ar pacientu jārunā
arī tad, ja viņš ir

55. Pārvietojot pacientus jābalstās uz ergonomikas pamatprincipiem, uz pacienta dabisko kustību fizioloģiju. Jāmācās un jālieto drošus celšanas un pārvietošanas paņēmienus !

Pārvietojot pacientus
jābalstās uz ergonomikas
pamatprincipiem, uz
pacienta dabisko kustību