Fabula

1.

Fabula

2.

Fabula
Fabula (latīņu v.: fabula — vēstījums, stāsts) ir alegorisks, daiļdarbs dzejā,
retāk prozā, ar pamācošu, satīrisku vai ironisku saturu.
Fabula ir viens no senākajiem literatūras žanriem.
Fabulas mērķis: cilvēku netikumu un sabiedriskās dzīves nepilnību atklāšana.
Morāles klātbūtne fabulas sākumā vai beigās. Dažreiz morāle ir tikai netieša.
Morāle (no latīņu val.: moralis —tikumīgs) ir sabiedrisko normu, principu un
noteikumu sistēma, kas tikumiski nosaka cilvēka rīcību sabiedrībā un viņa
izturēšanos pret citiem cilvēkiem. Morāle ir vēsturiski mainīga. Par morāli
dēvē arī tikumisku atziņu vai secinājumu, vai arī pamācību, kas var būt
pausta, piemēram, literārā darbā.
Alegorijas klātbūtne: alegorisks notikumu, varoņu attēlojums.
Alegorija ir mākslinieciskās izteiksmes paņēmiens — kādas parādības nosacīts
attēlojums ar citu, līdzīgu parādību. Piemēram, fabulās lapsa attēlo viltīgu
cilvēku.

3.

Fabulas pazīmes
1. Bieži fabulu galvenie tēli ir dzīvnieki.
2. Raksturīgs dialogs.
3. Fabulas valoda pārsvarā ir sarunvaloda.

4.

Fabulas vēsture
Fabulas dzimtene bija Senā Grieķija 8.—6. gs.p.m.ē. Fabula ap
4. gs. p.m.ē. kļuva pat par mācību līdzekli.
Vēlāk arī Francijā un Krievijā fabulas izmantoja kā
līdzekli bērnu audzināšanā.
Arī Latvijā 18. gs. beigās mācību grāmatās parādās Vecā
Stendera pasakas, kuru pamatā ir Ēzopa un Lafontēna
fabulas.
Dažas fabulas pilnīgi folklorizējušās un kā tautas
pasakas vēlāk tika iekļautas Anša Lerha-Puškaita un Pētera
Šmita apkopotajos latviešu tautas
pasaku krājumos.

5.

Fabulu žanra meistari
Ēzops (Αἴσωπος, dzīvojis,
iespējams, 6.gs. p.m.ē.)

6.

Fabulu žanra meistari
Žans de Lafontēns
(Jean de La Fontaine;1621 – 1695)
Viņš aizsāka fabulas žanru franču literatūrā,
tāpat tiek uzskatīts par vienu no ievērojamākajiem
fabulistiem pasaules literatūrā.
Viņa ievērojamākais darbs ir "Fabulas" (1668—1694),
kur 12 grāmatās ir apkopotas 239 fabulas.
Latviešu valodā Lafontēna fabulas pirmoreiz izdotas
1766. gadā Vecā Stendera lokalizējumā.

7.

Ivans Krilovs
Ivans Krilovs
(Иван Андреевич Крылов, 1769 - 1844)
bija krievu ierēdnis, bibliotekārs un rakstnieks,
izcilākais fabulists krievu literatūrā.
No 1801. līdz 1803. gadam bija Rīgas
ģenerālgubernātora Sergeja Gōļicina
kancelejas vadītājs,
tieši pēc Rīgā pavadītā laika veica
Lafontēna fabulu tulkojumus.
Ēzopa un Lafontēna fabulu iespaidā
vēlāk sacerēja vairāk kā 200 fabulu,
no kurām daudzas folklorizējušās un kļuvušas
par krievu sakāmvārdu avotu.

8.

Latviešu fabulisti
Pēteris Sarķis, Pērsietis, Alberts Kronenbergs, Rainis, Fricis
Bārda, Vilis Plūdons, Ojārs Vācietis, Māris Čaklais, Pēters
Brūveris.

9.

Ojārs Vācietis “Darīsim to, ko
nevajag”
Divi pelēni sēž aiz kastes,
divi pelēni spriež aiz kastes:
–Sasiesim astes.
–Mamma neteica, ka tā vajag.
Kāpēc mums astes sasiet vajag?
–Sasiesim tāpēc, ka nevajag. –
Divi pelēni sēž, kur kaste.
Un tad parādās trešā aste,
un tā nu ir – kaķa aste.

10.

Ēzops
Ēzops (Αἴσωπος, dzīvojis, iespējams, 6.gs. p.m.ē.) bija
Sengrieķu fabulists, viņš tradicionāli tiek uzskatīts
par fabulas žanra aizsācēju.
Saskaņā ar leģendu, Ēzops bijis vergs,
tomēr nekādu drošu ziņu par
Ēzopa dzīvi nav.
Savos darbos Ēzopuminējuši Aristofāns, Platons, Aristotelis.
Apvienojot šajos darbos sniegto informāciju, jāsecina, ka Ēzops,
iespējams, piederējis kādam Ksantam, kas dzīvojis Samas salā; Ēzops
ticis atbrīvots un pēc tam dzīvojis Līdijas valdnieka Krēza galmā. Kā
rakstījis grieķu vēsturnieks Hērodots, Ēzops nogalināts Delfos, lai gan
viņa nāves iemesls nav nosaukts.

11.

Ēzopa fabulas, Ēzopa valoda
Ezopa fabulas ir prozas darbu kolekcija, kurā ir
vismaz 400 fabulas.
Ēzopa fabulām ir izteikti didaktisks un
moralizējošs raksturs, tās ir vienkāršas un
lakoniskas.
Ēzopa valodas aktuāls izmantojums aizsākas apmēram 20.
gs. sešdesmitajos gados. Ēzopa valoda veidojies no
frīģiešu verga Ēzopa Senajā Grieķijā, kurš baidījies savas
domas izsacīt tiešā veidā, tāpēc savas fabulas rakstījis
aplinkus mājieniem. Tātad Ēzopa valoda ir līdzību
valoda, maskēts domu izteikšanas veids, slēptu
mājienu valoda, kas bieži lietota cenzūras apstākļos.

12.

Ēzops “Par gaili un pērli”
Gailis rakāņājies mēslos un atradis vērtīgu pērli.
Kad viņš redzēja to guļot netīrumos, viņš
sacīja: “Raugi, tu, glītā lietiņa, tu guli te tik
nožēlojama; ja tevi atrastu tirgotājs, viņš
priecātos par tevi un tu nāktu lielā godā, bet
tu piederi man un man neesi vajadzīga, es
paceļu graudiņus vai tārpiņus un atstāju visas
pērles citam; vari palikt, kur guli”.

13.

Ēzops “Par vardi un peli”
Pele labprāt gribēja tikt pāri ūdenim, bet
nevarēja un lūdza vardei padomu un
palīdzību.Varde bija draiskule un teica pelei:
“Piesien savu kāju pie manas kājaa, tā es varu
peldēt un tevi pārvilkt pāri.” Taču, kad viņas
nonāca pie ūdens, varde ienira un gribēja peli
noslīcināt, bet pele aizsargājās un ķepurojās;
te pielidoja piekūns un noķēra peli, izvilka tai
līdzi arī vardi un apēda abas.

14.

Ēzops “Spēks”
Vērsis, kaza un aita piebiedrojās lauvam un kopā devās
mežā medīt. Kad viņi bija noķēruši briedi un sadalījuši
to četrās daļās, lauva teica: “Jūs zināt, ka viena daļa ir
man kā jūsu biedram, otra pienākas man kā zvēru
karalim, trešo es gribu tāpēc, ka esmu stiprākais un
esmu skraidījis un strādājis vairāk par jums trim; bet
tam, kas grib ceturto, nāksies man to atņemt ar
spēku. “Tā šie trīs dabūja par savām pūlēm tikai
noskatīties un kā algu zaudējumu.

15.

Ēzops “Par suni un aitu”
Pirms maltītes suns prasīja aitai maizi, ko esot tai
aizdevis. Tā kā aita liedzās, suns pieaicināja
lieciniekus. Pirmais liecinieks bija vilks, kas
teica: “Es zinu, ka suns aizdevis aitai maizi.”
Lija teica: “Es biju tur klāt”; piekūns sacīja
aitai: “Kā tu drīksti tik nekaunīgi liegties?” Tā
aita ar kaunu zaudēja lietu, un viņai vajadzēja
pirms laika ar zaudējumiem nocirpt savu vilnu,
lai samaksātu par maizi, par ko viņa nemaz
nebija parādā.

16.

Ēzops “Par suni un ūdeni”
Suns skrēja pa straumi un turēja mutē gaļas
gabalu; kad viņš ieraudzīja ūdenī gaļas
atspulgu, viņam likās, ka arī tur ir gaļa, un viņš
kāri kampa pēc tās. Taču, tā kā viņš bija atvēris
muti, gaļas gabals izkrita un straume to
aiznesa prom; tā viņš pazaudēja abus, gaļu un
atspulgu.

17.

Ēzops “Par vilku un jēriņu”
Vilks un jēriņš nebaiļojoties kopā gāja dzert no viena strauta;
vilks dzēra augstāk pa straumi, bet jēriņš tālu lejāk. Kad vilks
bija ieraudzījis jēriņu, viņš aizskrēja pie tā un sacīja: “Kāpēc tu
duļķo man ūdeni, tā ka es nevaru dzert?” Jēriņš atbildēja: “Kā
es varu tev saduļķot ūdeni, jo tu taču dzer augstāk nekā es un
vari duļķot ūdeni man?” Vilks teica: “Kā? Vai tu turklāt vēl
mani lamāsi?” Jēriņš atbildēja: “Es tevi nelamāju.” Vilks sacīja:
“Jā, tavs tēvs pirms sešiem mēnešiem arī tā man darīja, tu
gribi viņam līdzināties.” Uz to jēriņš atbildēja, ka viņš tai likā
vēl nemaz neesot bijis piedzimis. Vilks tad teica: “Bet tu esi
nograuzis un izpostījis manas pļavas un laukus.” Jēriņš
atbildēja: “Kā tas ir iespējams, man taču vēl nav zobu.” “Ei,”
sacīja vilks, “ja tu proti tik daudz atrunāties un pļāpāt, es
negribu tevi šodien atstāt neapēstu”, un saķēra nevainīgo
jēriņu, un apēda.

18.

Uzdevums mājās
1. Izlasīt trīs autoru fabulas: Ēzopa fabulu
“Lakstīgala un vanags”, Lafontēna fabulu
“Balodis un skudra”, J. Baltvilka fabulu
“Steiga”; rakstiski izklāstīt fabulas pazīmes
(kā šīs pazīmes meklēt un atrast fabulās),
izklāstīt fabulu galveno domu un morāli.
2. Atrast un izvēlēties vienu I. Krilova fabulu.
Uzrakstīt īsu fabulas sižeta izklāstu, kā arī
atklāt galveno fabulas mācību un morāli.

19.

Ēzops “LAKSTĪGALA UN VANAGS”
Augstā ozolā sēdējusi lakstīgalā un, kā parasti,
dziedājusi. To ieraudzījis vanags un, tā kā viņam
nebijis ko ēst, meties tai virsū un sagrābis.
Lakstīgala, saprazdama, ka pēdējā stundiņa klāt,
vanagu nu lūgšus lūgusi viņu atlaist, jo piepildīt
tam vēderu tik un tā nevarot; ja šim neesot ko
ēst, lai sameklējot kādu lielāku putnu. Bet vanags
iebildis:
— Es gan nebūtu savā prātā, ja palaistu medījumu,
kas man jau rokās, un dzītos pakaļ citam, kas vēl
nemaz nav redzams.

20.

Lafontēns “Balodis un skudra”
Un otro piemēru vēl ievērot mums der.
Kur kādā strautmalā kāds balodītis dzer,
Redz, sīka skudriņa turpat ar iekritusi;
Šai lielā okeānā nu Tā pūlas tikt uz krasta pusi.
Šīs balodītim žēl, viņš pamet stiebriņu.
Tā glābta, īstens tilts, nu tiks uz savām mājām.
Te klaidonis kāds basām kājām,
Kam klāt Ir stops, rau, grib šo dūdotāju šaut, Jau saož katlā labo zupu,
Bet, līdzko taisās salti raut, —
Dur skudra papēdī... Šis tupu,
Grib lūkot, kas tur tāds. Vai putniņš gaidīt ies?
Prom balodis ar visu zupu aizlaidies.

21.

Jānis Baltvilks “Steiga”
Trīs gadus rāpās
Gliemezis kokā
Tīkotās lapas
Gandrīz jau rokā.
Te pēkšņi samisējās, Nokrita kāpējs
lejā.
Guļot sūnās,
Nu gliemezis teica:
-Tā iet,
kad steidzas.